Sasodīts, kā es tagad gribētu iet rotaļās, bet mamma neļauj – dziļš klepus un citas klapatas ar temperatūru piedevām. Tāpēc pievērsos garīgajai dzīvei un izglītībai, cerot, ka tas neuzlabo vienīgi mani, bet gan visu mūsu tautu, jā, pat cilvēci kopumā, ja atļaujiet. Atceroties Sodomu un Gomoru, jāsaka, ka pāris šķīstu ļaužu vairāk – un varbūt Dievs nemaz nebūtu pār to izgāzis savas dusmas. Tātad – izglītība un garīgums – o, tas mūs pasargās no visāda zaņķa, un, skat, pat Dieva paša dusmām.

Andrievs Niedra ir sen atpakaļ uzrakstījis biezu grāmatu ar savām atmiņām par to ne-politiku, kurai ļāvāmies no septiņpadsmitā līdz deviņpadsmitajam gadam. No viņa grāmatas es vēlētos nocitēt mazu emocionālu piebildi, ko viņš izmet, runājot par vācu okupācijas iracionālo pārvaldes mehānismu: „Šādas lietas mūs varēja kaitināt līdz asarām tieši tādēļ, ka mēs neredzējām tajās nekāda prāta iekšā.” Jūs nesapratīsiet, kāpēc es to uzskatu par svarīgu, un jums, izrādās, ir taisnība, jo es šo citātu uzsvēru ne tā svarīguma, bet gan cilvēcīguma pēc.

Pēdējais laiks manās domās ir jocīgu juku laiks. Mani vārdi ir juku jukām, es tos vairs nespēju savaldīt, tie vairs nepilda savus tiešos pienākumus un kā par nožēlu – es tos pat vairs nemīlu, tie man izraisa vienīgi dusmas. Vārdu savaldīšanā man arī nepalīdz laipnā Ludviga Vitgenšteina ieteikums nr.264 – „Kad tu reiz zini, k o vārds apzīmē, tu to saproti, tu zini visu tā lietojumu.” Katra vārda lietojums, prasa visiem saprotamu attaisnojumu. Maniem vārdiem labpatīkas sacelties pret jebkādu prātīgumu. Ak, Kungs, es vairs nevaru, mani padara traku visas līdzšinējās zīmes.