Kaledonijas kalni mani kā atvars ievelk sevī. Šī debešķīgā zeme mani mīl. Mana dzīve šeit ir uz utopijas robežas. Strauti čalo pavasara saulē, un zied ķirši. Es atgriezos māju siltumā, māju, kuras man pietrūka, esot tēvzemē. Kad izkāpu Edinburgas lidostā, sirds atmaiga, es jutos kā atgriezusies pie mīļotā.