Mūzika: | Bob Dylan - It Takes a Lot to Laugh, It Takes a Train to Cry |
Pīšļi jānokrata no kājām, kad pagriežas, lai aizietu.
Mūzika, kura mani pavadījusi jau gadiem, vienmēr, vienmēr mani izglābj no sāpēm. Atceros sevi sešgadīgu sēžam Bīlefeldes dzīvoklī uz palodzes, biju aizdegusi pāris sveces, jau ir satumsis un skan Highway 61 Revisited. Ne jau ka es sapratu angļu valodu. Es bērna vienkāršībā klausījos skaņās, noskaņās un baudīju tās. Tagad šī mūzika liekas esam daļa no manis. Stabilā manis daļa, nekad nemainīgā daļa, uzticamā, kā atsvars reizēm nepanesamajai īstenībai.
* Don't the moon look good, mama?