No "Atlantiskajām transferencēm". Ap 90to vidu Bīlefeldē.
Par ko tad īsti būs šīs atlantiskās transferences? Par manu tautu vai par manu laiku, vai par abiem? Vai par mani vai par jums, vai par abiem, t.i., par mums, par latviskajiem? Kamēr es prātoju, šķiet, ka visa "patiesība" par šiem "predikātiem” jau ir uzrakstīta. Tās ir visatbaidošākās lietas un visačgārnākās attiecības, kad parasti un visbieżāk tiek "aprunāts" un "aplēsts", kas ir tauta. Apvazātas definīcijas, kurām mēs vienā virtenē virinām līdzi, bet to cēliens ir mūsu līdzcēlums pašu tagadnīgo jeb laikmetīgo problēmu inspirācijā, - jebšu mūsu atbildība par mūs-dienu latviskās kopdzīves ainām ir totāla. Jebšu mūsu “tagad” nav sliktāks (pliekanāks) par mums pašiem.

Un tomēr nākas nopūsties: "Neviens man nav lielāks svešinieks, kā manējie novadnieki, nekad es neesmu vairāk mājās, kā tad, kad esmu projām, kaut kur citur". Tiesa gan, tie nav nekādi jēdzīgie pašapjēgsmes un saprašanās "buramvārdi", lai arī skaudra dzīves īstenība.
Jā, "atšķirības" ir fundamentālas. Un pat ne tikai mentālas (“nez nu ko viņi tagad nodomās”), tās ir vienkārši visur, neizzināmie nezināmie arvien blakus, vienā skaitļu rindā, tepat kaimiņu durvīs (“Who the fuck is Alice?”). Līdzcilvēki ir vissvešākais, tie ir pats svešums. Mēs esam viens otram līdzās kā citurienieši, citpasaulieši.
Pasaule dažkārt gaida matemātiska vai fenomenoloģiska rakstura izvedumus, bet brīvdabas dzīvē tas neko nemaina, es gribu sacīt: divu pasaules, kaut fatāli, mentāli un fundamentāli citādas vai svešādas, tomēr iespēj pārsviest šo tiltu (transferencēt) vienai pret otru, kad nonāk vienā Laika pārdzīvojumu joslā.
Jeb kā tad tur īsti ir ar to latviskās kopības sajūtu? Un kāpēc dažkārt pārņem tik derdzīga apjausma: - nē, tā nav mana tauta, tās nav metaforas par to, kā es pārdzīvoju pašu dzīvi!
Vai šie savējie-svešējie tik tiešām ir tāda problēma? Jeb pašapjēgšanās jāpieņem kā kaut kas pašsaprotams, teiksim, kā tāda vēsturiska dotamība (“jā, jā, jā, Rīga ir jau gatava, mēs negribam nekādu "pašapjēgšanos ar mēs-apjēgšanos", mēs gribam realitātes - rūc balsu balsis kaut kur lejā, aptuveni 8.000 m zem manis, ...bet es tāpat to nedzirdu, tikai smaidu un māju viņiem: uz redzēšanos, mani mīļie, uz pašapjēgšanos!
Uz apvemšanos nākamajos Jāņos!