Kurš nemīl, tas neelpo
Neatminami iekārtotais prāts, un katrā no mūsu prātiem īstenība citādi izkropļojas. Ja runājam par atmiņām, tad tās ir vēl sakropļotākas par parastu, caur priekšstatu salauzītu, saburzītu īstenību. Atmiņās īstenība iegūst tik neparedzamus, fantastiskus rakursus, kādos nekad nebūtu uzdrošinājušies to apskatīt īstajā, vienīgajā mirklī.
Nodzīvot dažas kvalitatīvas minūtes, kurās jūti sevi elpojam, brīnāmies par dzīves mīklainību, nemaz nav daudz sliktāk par dzīvošanu 70 gadus vienās raizēs aizmirstot šīs mīklas, visu piespiedu kārtā vienkāršojot.
Bet nopietni, vai vispār ir iespējams kaut ko pārspīlēt? Vai kosmoss nav gana pārspīlēts, lai mēs to pat nevarētu aptvert, tad kāpēc lai mēs neatvērtu kosmosu savās dažu īstu mirkļu dzīvītēs? Vai kaut tikai vienkāršs koks nav mīkla un viņa aukstās dzīsliņas nav apbrīnas vērtas?