Epilepsija.
Sirreāls ķermeņa siltums un pēkšņš līdz bailēm. To nevar apzīmēt. Un cik banāli tas skan, ja liek saprast, ka tam nav valodisku zīmju. Valoda neapzīmē "lietas", mēs nemaz nevaram tuvoties lietām tieši, bet gan tikai un vienīgi caur mūsu priekšstatu apvedceļiem, nekad nenonākot līdz realitātei. Man nav tāda priekšstata par siltumu bijis, nekad tāda priekšstata par skūpstiem, lai tieši tos skūpstus un viņa klēpja karstumu apzīmētu ar vārdu. Nav tādas konvencijas, tāda koda, kas ļautu to apzīmēt artikulēti un tulkojami. Un šis pārreālais, neapzīmējamais, krampjaini murgainais piedzīvojums, kas beidzās ar mani sēžot gultā un skatoties uz vīrieti, kura neirozes rezultējas konvulsīvās muskuļu kontrakcijās, trīcošā galvā, sviedru lavās un kaucienos, līdz sāpēm sažņaugtās dūrēs, murgos, murgos, lika man domāt, ka viņā ir iemiesojies sātans vai arī epilepsija.