Infarkts
Toreiz, kad B. pastāstīju par Zigmunda infarktu, viņš sastinga, kaut kā jocīgi skatījās tālumā, aizmirsis nokratīt pelnus no dziestošās cigaretes, un es ievēroju pāris jocīgas asaras, kas tik ļoti kontrastēja ar viņa īsteni vīrišķīgo stāju.
Aizvakar infarkts piemeklēja B. pašā darba dunā, un, jāatzīst, es raizējos. Viņš - šis darbā rūdītais, pašaizliedzīgais, stingrais cilvēks pašos spēka gados - viņš tagad guļ kaut kādā riebīgā slimnīcā, un viss apstājies. Kādas domas nez maisās viņa prātā?
(Manējā viena vienīga arheoloģija un mazliet tās nātres, ko B. man atnesa, lai būtu vismaz kaut kāds zaļumiņš citādi pārbalsinātajās četrās sienās, zaļumiņš, kas uzsūktu tās visas auras, negācijas, iracionālo ļaunumu, pie kurām pat svecītes pusceļā nodziest.)
Bet par ko B. domā? Par darbu, kas dzen kapā, kas vienīgi ar kapiem ir saistīts? Par mājām, kurās palika neidzerts viskijs?