Lai pēc ilgiem laikiem šeit būtu lasāms kas jēdzīgāks
"Tās ir vētras, jo baudkāre - tā ir vētra, vairāk nekā vētra! Skaistums - tā ir briesmīga un šausmīga lieta! Briesmīga tāpēc, ka neizdibināma, un neizdibināma tāpēc, ka Dievs mums uzdevis tikai mīklas. Te krasti saite kopā, te visas pretrunas mājo vienkopus! (..) Skaistums! Un turklāt es nevaru paciest, ka dažš labs cilvēks, sirdī pat skaidrāks un ar gaišu prātu, sāk ar Madonnas un beidz ar Sodomas ideālu. Un vēl briesmīgāk, ja kāds ar Sodomas ideālu dvēselē nenoliedz arī madonnas ideālu, un viņa sirds kvēlo šai ideālā - un patiesi, patiesi kvēlo kā nevainīgajos jaunības gados. Nē, cilvēks ir pārāk plašs par daudz plašs, es to būtu sašaurinājis. Velns sazina, kas tas ir patiesi! Kas prātam izliekas negodīgs, tas sirdij - tīrais skaistums. Vai Sodomā ir skaistum? Tici, ka tikai Sodomā tas mājo lielum lielam ļaužu vairumam, - vai šo noslēpumu tu zināji vai ne? Šaismīgi tas, ka skaistums ir nevien briesmīga, bet arī noslēpumaina lieta. Te cīnās Dievs ar velnu, un kaujas lauks ir cilvēku sirdis. bet kas kuram sāp, par to viņš runā."

"Vai velns! Vai tad tagad varēja būt citādi? Toreiz raudāja, bet tagad... Tagad "dūcis sirdī"!"
"... un arī nekādas sevišķas izglītības nav, tikai cieš klusu un klusām par tevi smejas - tas ir viņa jājamzirdziņš."
"O, te ir liela zemošanās un pazemošanās, bet tas viss ir no lepnuma..."
"Bet, ja arī mēs būtu labāki, tad tomēr viņa vietā būtu tādi paši."
"Un lai ir histērija, Dievs devis sievietei histēriju, viņu mīlēdams."

Ar Karamazoviem varētu palagus apdrukāt, bet te daži izrāvumi, kuri man atgādināja par sevi.