Debesis nobruģētas
Mani pat pārsteidza skolnieki, kas, liecības padusēs sažņauguši, baiļpilnām acīm dodās mājup tās rādīt niknām vecmāmiņām. Pārsteidza, ka tik drīz atgriezies šis laiks, kad saule vēl tik ļoti nesvilina, bet gaiss smaržo pēc visu bijušo vasaru atmiņām. Šodien kā Teiteburgas mežos manā bērnībā... kā gaisa burbulīši zeltainā alū skrien pretim saulei, savai pazušanai, kā sarkanbaltā tabakas tinamā mašīnīte tēva krūškabatā toreiz Teiteburgas mežos. Kā manā divpadsmitajā vasarā ozolu alejā pastaigājoties klausos The Cranberries "Hollywood". Toreiz es domāju, ka dvīve ir liekulība, Mamons, vara un saldkaisle vai kaut kas tamlīdzīgs. Man pārāk agri visu pastāstīja. Laikam tāpēc manī kūsā tā sakāpinātā eksistenciālā izjūta. Tik bieži mani pārņem tāda sajūta, ka gribētos kliegt un kaut ko sadragāt, lai atbrīvotos no spēcīgā riebuma. Viss man ir par īsu, par maigu, par piezemētu. Ja triekt, tad triekt visu naudu, ja dzert, tad līdz rītam, ja mīlēties, tad piecreiz, ja krāsoties, tad sarkanas lūpas, vaigus, melnas uzacis, ja papēžus, tad visaugstākos, ja mīlēt, tad nebeidzami - kā lāsts mīlēt. Es būtu lieliska narkomāne. Nevaru es bez bezdibeņiem.
Un es jau atkal otro nakti pēc kārtas redzu to sapni! Bet nemaz nav pilnmēness!