Tā sapņoju par dienu, kad staigāšu uz mēness.
Apstājoties, tas ir, nedzenot savus zirgus aulekšos prom, es tiešām dažbrīd jūtu, ka man itin kā gabals miesas būtu izcirsts, tā itin kā skaidrais prāts atrastos zem kāda diktāta.
Tā vajag tramvaju, lai aizbrauktu iedzert. Tā vajag aizmirsties! Tā kā pirms gada!
Visās šis infantīlās muļķības, manas jaunības salkanās svētlaimes pilnās muļķības.