Biju aizmirsusi, ka var tā: vakarā pussekundi iedomāties, ka esmu apslimusi, un no rīta pamosties ar temperatūru, galvas sāpēm un tādu vājumu, ka rokas nevar pacelt. Darbā uz galda stāv 130.korpusa Latvijas teritorijā kritušie, pāris filtrācijas nometnes un viena krimināllieta par tautas nodevību. Tātad mans darba apjoms ir stipri draudīgs. Mans raksturs ieguvis sev netipisku apzinīgumu. Tā vienkārši mājās gulēt nu vairs neatļauj sirdsapziņa. Būs rīt jāaiziet vismaz kādas no nelaimīgajām dvēselītēm salikt pa plauktiem.
Kaķi arī izskatās pārsteigti par pārmaiņām. Kā apsēžos, abi klēpī, kā eju uz virtuvi, abi pa pēdām. Viena mājās es nebūšu vismaz turpmākos 15 gadus. Un vēl taču viņa - mana skaistā, mana vienīgā, pirmā.
Agrāk man viens draugs bieži jautāja, ko es darot, ka es taču neko nedarot. Ar to, ka cenšos domāt, viņam, saprotams, nepietika. Tagad varētu konkrētāk atbildēt, bet citi laiki jau ir klāt.
Citi laiki jau ir klāt. To, ko es domāju domājam vakar, šodienas domas apgāž.