Mazie skumjie nēģerēni
Katra atsevišķā nāve ir īsta, nevis neīsta kā daudzu abstraktu simtu. Kas ir šausmīgāk upurim - būt saskaldītam pa daļām un izmestam vienā miskastē vai desmit dažādās? Viens miris zīdainis vai desmit. Katram mirušajam zīdainim sāpēja pašam par sevi. Sāpes un nāvi nevar dalīt, saskaitīt, reizināt un salīdzināt. Ja tā, tad katrā daudzīvokļu mājā Purvciemā noteikti varētu atrast kādu, kurš ir tikpat nelaimīgs kā tur tas anonīmais kara bērns Āzijā, kuram putra ir lielākais gardums. Šo gardumu viņam atved kāds Eiropietis, kuram patīk būt ļoti humānam, jo viņš jūtas atbildīgs. Par ko? Par to, ka nēģeri kopš laika gala nav bijuši pirmie, kas izgudro putekļsūcēju vai vācu klasisko filozofiju? Ir tautas, kas tiek ar sevi galā un ir tautas, kas netiek. Ir tautas, kas iekaro citas un ir tautas, kas vergo. Šo divu pušu realitātes nav salīdzināmas. Man nav jāraud, kad es ēdu putru.
Kastro, Osvencima, Hirošima, Drēzdene, 9/11, u.t.t. ... kāda starpība - mirst katrs pats. Man pat liekas, ka visi mirst nevainīgi un nepelnīti - kā bērniņi Zimbabvē, jo arī visas šķietamās vainas un slepkavības vienmēr var dekonstruēt freidiski, parapsiholoģiski vai kā nu kuram filantropam tīk - "ja Dieva nav, tad viss ir atļauts," atkārtoju Kirilovu.