Gudrāka es neesmu kļuvusi nemaz.
Sakiet, tas ir vai nav onānisms - šī apzināšanās un domāšana, spriedelēšana un tas viss vēl? Vai stāvotautobusā, teju ģībstot no pārliekas skaistuma sajūtas...sakiet, vai tā nav sīka zemsiska, uz sevi vērsta baudiņa? Just un aizmirst visu, kas vajadzīgs "labākai dzīvei", nogulšņāt divas dienas un neizdarīt neko "labākai dzīvei", skatīties ārā pa logu, pūst dūmus ārā pa logu un vēl smieties par visu "labāko dzīvi"? Vēl aizvien mani mazliet biedē, ka es kādurīt pamodīšos zem tilta, ar nopelējušu grāmateli rokā un dažām tukšām pudelēm pie kājām, bet tad uzspīdēs saule un es atkal paģībšu nezkādā pašizjūtā? Tas ir vai nav onānisms? Bet ja ir - tā drīkst?