Nesen runājāmies par rakstniecību, tētis un es. Par šo DRANG rakstīt. Par to, kā ne vienmēr sanāk, tikai reizēm izdodās. Nekad nevajag aiztamborēt kritisko prātu. Tikai nevajag pārstāt.
Viņš vienmēr bijis tas, kuru es saprotu cauri un cauri. Kuram es varētu līdzināties, bet nekad neuzdrošinātos.
Man vajadzētu pārstāt bārstīties ar teikumiņiem šeit, izniekot vārdus elektroniskajai pasaulei. Jāsalasa sevi kopā, kā no klucīšiem jāsaliek visa "es" vienā personā - spēcīgā, piepildītā, bastionā.
Viņš man teica, ka jāpārstāj Savas domas, jādomā Domas. Bet visu šo es saku citiem vārdiem. Viņš lietoja vēl pavisam citus.