Vakaros vairs negribas nekur skriet. Ja vienīgi kādu pastaigu caur Āgenskalna šķērsielām, mazliet baidoties no tumšām varbūtībām. Un ļoti gribās palikt sirdsmierā un apcerēs, pieklusinātās sarunās, un gribās kārtot ziedus vāzēs, slaucīt putekļus no veciem Dostojevska sējumiem un nodriskātām tabakas kastītēm, kurās glabājas gadsimtu sena smarža. Gribās krist ap kaklu Andrievam Niedram un lūgt kādu pareizo vārdu. Gribās uztvert katru skaņu tā, lai tās nesaplīstu perspektīvā. Gribās ietriekt cirvi kādas Pēterburgas augļotājas galvaskausā. Gribās kādu gaidīt mājās. Gribās atkal rudeni un gribās atkal būt bērnam, un gribās runāt daudz un samežģīti, un gribās iet uz viņas muzeju un dzert paštaisītu viskiju, un, jā, vajag to balli. Un, jā, sasodīts, mani nekas netraucē, es pat teikšu, ka man ir pārāk daudz.