Kabriolē
Braukt, kurp acis rāda, līkumojot pa šauriem lauku celiņiem, strauji bremzēt, ja aitas aizšķērsojušas ceļu, augšup un lejup, zem viaduktiem, pāri tiem, pāri tiltiņiem, kuru norādes brīdina, ka tie ir vāji, ducināt Kurta Kobeina kucēniskos brēcienus, matiem plivinoties un kājām uz paneļa mūsu svētdienu izbraucamajā kabriolē, pieturēt mežmalē, lai dotos piedzīvojumos, ieminot jaunas takas, atrast ūdenskritumu un izģērbties kailiem turpat, lai vējš glāsta ķermeni ar savu visaptverošo elpu, un tie daži saules stari, kas izspraucās caur koku lapotnēm, silda, aizverot acis šādas zaļi dūmakainas, putnu piedziedātas, mežvidus burvības priekšā, sapņot par gadsimtu karagājieniem, bruņiniekiem, raganām un pūķiem, karaļiem un to dzīves likstām un visu to..