Zēns un šoferis
Autobusā stāvēju pie vējstikla un redzēju, kā gadus desmit jauns puika uz riteņa līksmi atdod godu autobusa vadītājam, kurš savukārt līdzīgi pamāja pretim. Pateicos par ceļu, izkāpu un smaidīdama devos mājup.
Kāpēc man šķiet, ka vienīgi šejienes mentalitāte to pieļauj? Esmu pārliecināta, ka tas bija gluži parasts zēns un šoferis - viens no simts šoferiem pilsētā, ka šie divi cilvēki nekādā veidā nav saistīti - ne ar ko citu kā vien šo jautro žestu. Tajā bija kaut kas tik cēls, kaut kas Holivudisks, pat eksotisks man, no Eiropas provinces nākušajai. Zēns militāri pamāj šoferim, šoferis militāri māj atpakaļ. Visi smaida, viņi un mēs. Cik vienkārši. Cik daiļi.