Man ir dziļi iespiedies atmiņā Koļa Krasotkins. Un es vienmēr nesīšu viņa lāstu arī pār saviem vājajiem pleciem. Mazāka būdama es rakstīju viņam vēstules dzejā, kuras pavadīja vaimanas un izsaucieni par šī likteņa sārmainajiem pirkstiem manā galvas kausā. Bet lai viņš tur muti labāk ciet. Un tāpat arī man to labāk turēt ciet. Tāda ir pasaules kārtība, un Dievs dod man spēku ar to samierināties.

Ja vispār kaut ko vajag zināt par dzīvi, tad noteikti pietiktu ar Fjodora Mihailoviča Dostojevska „Brāļiem Karamazoviem”.