Kāda mana sirdsdraudzene man tikko rakstīja šādi (un mani kā vienmēr aizkustināja ar savu apskaužamo rakstītprasmi): "Kur lai cilvēks ņem laiku garīgajai dzīvei, t.i., Heidegera lasīšanai, ja viņam nav ķēkšas, istabmeitas un vešerienes?"
Haidegers atbildētu: "Nav laika" - tas nozīmē iemest laiku ikdienas nebeidzamajā tagadnē. Nākotnīgi būšana sniedz laiku, veido tagadni un rosina atgriezties pie pagātnes "kā"." Bet Haidegeram noteikti bija istabene, ķēkša un vešeriene. (Ņemšu vārdus atpakaļ, ja kāds var pierādīt pretējo.)