Vienmēr ir kas tāds, kas maitā visas jaukās sajūtiņas, nevaru pilnās burās ļauties kārdinājumam domāt, cik brīnišķīgi viss ir, jo nekad jau nav vai arī nav viss. Es varu iemīlēties tā, ka tirpiņas skrien pār muguru, domās izrunājot viņa vārdu, viņam var būt skaistas acis, lieliska mūzikas gaume, bagāti vecāki, māja, 12 ģitāras un automašīna, ko viņš lieliski vada, viņš var man apliecināt nebeidzamu uzticību, skūpstīt kājas rītu un vakaru, bet tomēr es kaut kur aizķeršos, lai nespētu ļauties šim pacēlumam. Mīklaina paralizētība, kaut kādas bailes un vispār tīrās muļķības.