Vienmēr Vitgenšteins: „Es saku: „Dari tā, un tu iegūsi to.” Vai šeit nevar būt šaubas? Vai tām nevajadzētu būt, ja tās nozīmē kādu izjūtu?” Jautājumi ar šaubīgām atbildēm.


Man piemīt dumja īpašība – nepiekrist sev. Man agrāk kāds jautāja, kā tas esot – melot sev (viņš to nekādi nevarēja iedomāties), tagad esmu pārliecināta, ka viņš smietos par manu atzinumu nevarēt piekrist sev. Nevarēt piekrist sev, manuprāt, ir apnicīgāk un nogurdinošāk nekā melot sev.

Izpaužas tas līdz smieklīgumam vienkārši: jūs domājiet par kaut ko svarīgu vai mazāk svarīgu, jūs pat nonāciet līdz secinājumam un esat visai apmierināti, taču tad jums iesākas šī problēma (precīzāk – nobīde, deviācija, sliecība) ar pēkšņu sparu runāt sev pretim tā, ka jūs nesaprotat, kā vispār spējāt nonākt līdz tik dumjam secinājumam kā pirms brīža. Labi, jums ir jauns atrisinājums, taču tas būtu visai attīstīti (tā varētu apskatīt jautājumu no visām iespējamajām un neiespējamajām pusēm un galu galā izvēlēties vispieņemamāko), un es stāstu nebūtu pieteikusi kā stāstu par dumju īpašību. Problēma slēpjas tajā, ka ‘nevarēt piekrist sev’ jūs svaida riņķa dejā un jūs nevarat un nevarat apstāties, secinot un pieņemot lēmumu. Vēl vairāk – katram nākamajam viedoklim iepriekšējais liksies izsmejams un tādejādi sarīkos galvā lielu troksni, kura galvenā noskaņa ir mazliet kauns.

Man ir tādas aizdomas, ka tas var turpināties gadiem, līdz kādudien jūs, mazliet klanoties, skatieties grieztos un esat pārliecināts, ka esat pauze pirms ceturtās daļas Bēthovena devītajā simfonijā.

Bet tomēr varbūt stāsts ir par to, ka jums nav un nevar būt viedokļa. Lai gan sajūtas mulsinoši līdzinās tām, kas dziesmā... „I can’t get no satisfaction!”

Laipnais Ludvigs Vitgenšteins (viņš pavisam droši ir pelnījis šo epitetu, to es saku, lai tas jūs nemulsinātu) gan man pavēra vēl vienu varbūtēju šī mana stāsta domu – „„Raug, man liekas, ka šī atkal ir sajūta „S”.” – Varbūt tev liekas, ka tev liekas! Vai tad cilvēks, kurš ievilka zīmi kalendārā gluži neko neatzīmēja? – Neuzskati par pašsaprotamu, ka, kaut ko ievilkdams – piemēram, kalendārā -, kāds sev kaut ko atzīmē. Jo atzīmējumam piemīt kāda funkcija, un šim „S” pagaidām tādas nav.”

Manuprāt, Ludvigam ir pilnas tiesības mācīt citiem dzīvot, tāpēc mani neaizvaino viņa imperatīvs, un es ļoti ceru, ka tas neaizvainos arī lasītāju, kurš ir tikpat laipns kā pats Ludvigs.