vienā brīdī gribas ierakstīt ko skaistu un varenu.
tā vienkārši.
ja es būtu rakstniece, man rokās būtu klade, zīmulis un fotoaparāts. Ja fotogrāfe - fotoaparāts. Dzejniece - blociņš un krāsu zīmuļi. Gleznotāja - skiču bloks un parastais zīmulis.
Katrs solis ir pilns spilgtu emociju un aizraujošu sīkumu, bet 7/6 no tām es aizmirstu tuvāko 5 minūšu laikā.
ZPD jezga vēl nav galā, bet esejā man jāiekārto maza izšūta svētbildīte. Muzeja apgūšanai vajadzētu vismaz nedēļu. Es... tomēr tagad neiešu vēlreiz.
bāc, es negribu... mēs nevaram visi 30 (nu labi, nedaudz mazāk) vēlreiz stāties, tikai uz 7. klasi? :) vēl 6 gadus kopā... laikam jāaizmirst par krāsošanos TAJĀS dienās. Es zinu, ka es raudāšu. Es taču jūs mīlu!
Laikam jau tie nemazākā mērā nav meli, ka es skolā jūtos kā mājās, un, pat ja kāda diena nav tik gaiša kā pārējās, tā vienalga ir skaista. Mana klase ir vislabākā, visjaukākā (tas nekas, ka nenes zīmes laicīgi :D ). Kā nekā - gudrie un skaistie.
Es beidzu, citādi sākšu raudāt.
Pietaupīšu vēlākam.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: