Tāda jauka pēcpusdiena.
Tikko mani pamanījis, nāca pretī. Viegls apskāviens.
Saruna visu laiku novirzījās no tēmas, bet pārāk tas neuztrauca, jo pietika ar viņa klātbūtni un smiekliem. Tā varēja uzzināt par to, cik daudz viņš ir zinājis, par vasaru, par vecākiem... Par nesaņemšanos un saudzēšanu. Skatīties tajās acīs un just, kā skatās uz mani, jo esmu aprāvusi teikumu pusceļā.

Izkaroju, lai pavada līdz tramvaja pieturai.
Un atvadoties apskāviens un buča. Lai atkal viegls lūpu saskāriens sasilda visu vakaru.

Tik labi jutusies nebiju sen.
*nopūta*
Lūk, ko dod kompānija!