pati nobijos
radās teorija par tādas lietas kā jūtu neesamību, nu visu to jauko un romantisko - nekādas mīlestības, iemīlēšanās, aizraušanās, un arī ne tik jauko, kā nepatika, naids, neieredzēšana. Kāpēc? Jo kādu izvēloties ir svarīgi, ko teiks tie citi, tie pārējie. Pat ja kāds apgalvo, ka tā nav, tomēr katrs pozitīvais vārds būs solītis tuvāk, bet katrs nejaukais - solīti tālāk no tā uzcerētā vai ievērotā cilvēka. Ikvienam taču gribas būt atradušam sev pašu labāko, gudrāko, skaistāko un īstāko.
Protams, var pastāvēt (un esmu tā darījusi) uz apgalvojumu, ka tie citi vnk nepazīst konkrēto cilvēku tik labi vai no pareizās puses, bet... Es nenoliedzu, ka pastāv tādas lietas kā pieķeršanās, cieņa, iejūtība, labsirdība, draudzība. Tas, kas ir labs un ilglaicīgs, jo citu asie spriedumi to momentā neiznīcinās.