Viņa sēdēja un skatījās uz veļas mašīnas sarkanajām lampiņām, kas brīdināja, ka durtiņas nedrīkst tikt atvērtas. Skatiens bija ciešs un neatlaidīgs. Prātā nebija atrodams nevienu emociju nosaukums. Tās neeksistēja. Bija tikai vēlme patverties no mūžīgajām problēmām un atšķirībām. Jēgas apveidus bija zaudējusi vienīgā lieta, kam tādi vēl piemita, jo pēc sarunas ar paziņu viņa aptvēra, ka viņas mērķi ir mazi un sasniedzami garāmejot. Nekā, uz ko tiekties. Saprāta balss tika nogalināta un klusa čūska iekšā šņāca: "Atver to logu, izlec, būs labāk..." Patiesi. Ceturtais stāvs nav augstu, ja viņa paliktu dzīva, būtu mērķis, uz ko tiekties - izdzīvot, izveseļoties. Bet ja ne... Avīzē parādītos mazs, neievērojams dažas rindiņas garš teksts par kādu trako pašnāvnieku, zeme tiktu slacīta ar tuvinieku asarām, bet pasaule pat nepamanītu, ka atradusies vieta jaunai dzīvībai. Dzimšanas dienas svinību vietā būtu bēres. Bet tikai šoreiz. Laiks nežēlīgi pārklātu ar smiltīm atmiņas, līdz tās pavisam izbālētu un aiznestu sev līdzi arī viņas vārdu.

Kāda jēga dzīvot, kāda jēga mirt, ja tāpat ātri vien aizmirsīs?