un tad man šķiet, ka mans ieraksts dienasgrāmatā nav nekā vērts. Betr dažreiz palīdz. Tikai neaizmirst izprintēt un pielīmēt papīra dienasgrāmatai. Sentimentam.

Katru dienu es pasauli ieraugu no jauna. Tāpēc, ka es mācos filozofiju? Astronomiju? Vai tāpēc ka ir pavasaris? "Aizsardzības spēki" - tētis nosmēja par manu jaku, bet man tā patīk :) Un tad es eju no skolas mājup ar kājām un vējš svilpo gar ausīm un plivina matus. Līst, bet man gribas smieties un virpuļot starp lāsēm. Bērnības rotaļa - iet pa līnijām un "maliņām". Skolā pat pa flīžu salaiduma vietām var iet lēnām... pēdu aiz pēdas... Nozib divas actiņas. Es labprāt ēstu šokolādes vai medus kūku ar biezu krema kārtu, tas nekas, ka viss apkārt būtu notašķīts.

Es jūtos kā bērns un es vienmēr būšu bērns. Saviem vecākiem. Ir tik jauki būt aušīgai!!
Žēl, ka es neatceros visus jaukos prātojumus, ko paspēju izdomāt ceļā uz mājām... (domāt ir kaitīgi!)

Vakar nočiepu brālim pastalas un viegliem soļiem devos dejot. Kāpēc lai es sēdētu malā, ja puiši nedejo? Pārmaiņas pēc paaicināju kādu arī pati. Vai vienkārši ielavījos īstajā brīdī...


Gaidīt... <<< vārds, kas neliek mieru... cik ilgi? ko?