sarakstīju pastkartes, ielādēju bildes datorā, gribēju uzrakstīt par sestdienu Lietuvā, bet acis jau veras ciet. Pēc celšanās piecos un snaudiena mašīnā, cītīgas mērīšanas un vakariņu gatavošanas tomēr miegs nāk jau pirms pusnakts.

pie mājas sēdēja sērīgs balts minka un skumji skatījās blakus kāpņutelpas pirmā stāva logos. domāju, nebūtu man te viens uz spilvena un rīt uz darbu, nestu mājā, žēl pūkainīša. Tagad kaut kur nozuda.

Par vasaras skolu joprojām nav nekādas ziņas. Palikusi nedēļa. Biļete stāv plauktā, bet mēs pat nezinām, kur mums jābūt! (tikai to, ka Varšavā)