Nebiju pievērsusi uzmanību, cik grūti reizēm uzrakstīt vēstuli tā, lai tā patīk. Lai ir pateikts viss, ko gribas pateikt un tajā pašā laikā nav pateikts nekas lieks. Lai paliek iespēja saprast divējādi un vajadzības gadījumā izlasīt domu starp rindiņām.

Visu dienu man gribas piezvanīt vecmammai. Visu laiku atceros, ka neesmu to izdarījusi, un katru reizi arī to, ka viņu nemaz nevar sazvanīt. Sirreāla sajūta - tā kā mēs salikām viņai somiņā visas svarīgākās lietas, ko viņa turēja savā rokassomā ikdienas, tad tur ir arī telefons. Kas notiktu, ja es viņai piezvanītu?
Joprojām nevaru izdomāt pareizo formulējumu - es apzinos, bet nekad nepieņemšu, vai es esmu pieņēmusi, bet nekad līdz galam tam nenoticēšu?

Mans jaunais iemīļotais maršruts ir uz Ķengaragu ar 7. tramvaju. Divās nedēļās esmu turp devusies jau 4 reizes un pamazām izgaršoju Maskavas ielas īpatnējo burvību. Nu man vēl kādas 3-4 nedēļas tagad un dažas reizes gada beigās ir atvēlētas šiem prieciņiem.