Days just run
Pāris nedēļu laikā 3 reizes dungoju himnu un pieķēru sevi aizturam asaras. Nezinu kādēļ, bet himnu dziedot man tādas sarodas.
Nu jau nedēļa kā esmu pievienojusies citiem augstāko izglītību ieguvušajiem, jo bakalaura grāds tāds skaitās. Gan man radās iespaids, ka man apkārt esošie to uztver par lielāku sasniegumu nekā es pati, jo, atsijājot emocijas, kas attiecas uz mācībām, es varu nosaukt divus gandarījuma brīžus - pēc molekulārfizikas eksāmena un ieraugot speciālās relativitātes teorijas atzīmi. Protams, neieciklējoties uz sausiem neko neizsakošiem cipariem, jāatzīstas, ka esmu ļoooti apmierināta ar savu pirms x gadiem izdarīto izvēli. Par saviem lieliskajiem kursabiedriem. Par vietu. Par pašu mācību procesu, lai gan esmu grēkojusi. Pret sevi.
Tā es tur ceturtdien stāvēju un bezpalīdzīgi domāju, kā noturēt visu to puķu kalnu, ko mīļie, labie bija pacentušies sakraut man rokās. Viens posms galā, lai jau pirmdien apciemotu LUISu un paziņotu, ka es gribu vēl. Tieši tāpēc šis vēl nav lielais sasniegums.
Sestdiena tika ziedota ģimenei. Tas nāk vieglāk nekā agrāk. Gan brīžiem ir vecās sajūtas par daudzu lietu nelietderīgumu, bet ir labāk. Tad var vienā brīdī aiziet uz dzīvnieciņu filmu, lai sajūsminātos par superīgu datorgrafikas dzemdētu mamuta mazuli.
Par to runājot - Nauris dabūja dpa stipendiju.
Saldū mani pielika pie plīts. Man gan kkas uznācis, ka gribas darīt, nagi niez. Bet tomēr tāds fakts.
Izrādās, ka kafijas saldējumā ar valriekstiem nav kafijas pupiņu. Garšīgs.
Un "Trakais ceļojums" man liek saskatīt tos cilvēkus ne-tik-jaukus, kā viņi šķiet citkārt.
*
es gribu norvēģu valodas vārdnīcu.