lietas un pieķeršanās
mani centieni atrast istabā vietu ir uzjautrinoši. Lai gan... Ja neņem vērā, ka vietas aizpilde notiek uz grāmatu rēķina (un visa kā cita, tikai tas viss kas cits biežāk ir atdodams/izmetams, no grāmatām šķirties žēl), tad atbrīvojoties no visiem liekajiem krāmiem un sentimentālu atmiņu lietiņām vajadzētu būt, ka istabas kapacitāte ir pietiekama un brīvās telpas daudzums ir nemainīgs zināmās robežās (bibliotēkas grāmatas, citas uz laiku aizdotas/iegūtas mantas).
Atliek cerēt, ka mani bērni novērtēs grāmatu valdzinājumu. Ko darīt ar grāmatām, no kurām tomēr sirds ļauj šķirties? Izmest žēl, bibliotēkas ar reorganizē savus krājumus (pati esmu pielasījusi kaudzīti mācību literatūras šādā ceļā)...
Vienā brīdī smuko nieciņu kļūst par daudz. Manai māsīcai ir istaba, kurā plaukti pilnumpilni rotaļlietu. Paies daži gadi un lielākā daļa būs zaudējusi savu valdzinājumu. Un ko tālāk? Mīkstās rotaļlietas viņai stāv milzu grozā. Bet dāvina vēl jaunas. Es pati savus mazo dienu draugus esmu ieslēpusi vecā mugursomā istabas stūrī. Vai mani bērni ar viņiem maz rotaļāsies? Bet vietu aizņem vienalga.
Mēs pārāk pieķeramies lietām.