Lietus līst un līst.
Sākās tas pavasarī pirms 18. dzimšanas dienas, kad sāku ieraudzīt neredzētas lietas. Drusciņ. Un tad, kad reizē ar pilngadību es sajutu, kā raisās vaļā pārgalvība un bērnišķīgums, sāku arī uz pasauli skatīties citādāk. Un citādāk.
Šodien bridu peļķes, prātojot, ka nekad neesmu tādas redzējusi. Šodien lietus bija romantisks. Mājupceļā. Ja nebūtu jāiet mājās, stāvētu ilgi, ilgi, klausoties, kā lāses bungo pa lietussargu, kā tās sitas pret asfaltu, izšķīstot uz visām pusēm, kā tās iekrīt peļķē, uzpūšot burbuļus. Dienas saraujas, un arvien vairāk parādās rudens vēsmas. Liekas - gluži kā pirmo reizi es redzētu rudeni nākam. Bet būs jau 22. rudens. Divdesmit otrais! Skatījos uz savām slapjajām botām un prātoju, kā blakus stāvošās meitenes smilšu brūnās kurpes ar rozā purngaliem var būt tik sausas - samirkuši tikai paši, paši galiņi.
Varbūt tiešām jānomedī kičīgu gumijas zābaciņu pāris?