Buloņa
es gribēju stāstīt par nātrēm un taciņām, bet tagad esmu līdz ausīm saputrojusies.
Tātad. Anda uzvelk jaunās kurpītes, uzliek galvā jauno, tumšzilo cepurīti, sajūtas kā Sarkangalvīte un dodas uz mežu. Metro pietura ir maldinoša. Kartē nevar atrast vietu, lai saprastu, kurā virzienā ejot mājas tiešām beigsies. Bet ir jau labi, un pēc brīža var soļot pa zaļu aleju. Nu gluži kā Mežaparkā, tikai nedaudz bailīgāk, viņa nopūšas. Daudzas lielas takas un vēlvairāk mazītiņo. Ja man būtu mugursomā guļammaiss, sērkociņi un nedaudz paikas, bet blakus kkas Var-veidīgs (tā ir firmas zīme ar kvalitāti šādās lietās), varētu izmēģināt, kurp ved šie mistiskie ceļi. Vēlāk daži sīkuļi būs iemēģināti. Zaļās pļavās pikniko ģimenes, bērni būvē aizsprostu un bradā pa ūdeni. Citā kanālā pīļubērni iemūk no vēlmes pietuvoties.
Gar takām - nātres līdz ceļiem. Plikiem stilbiem iekšā nebrienu. Dažas stundas un daļējs mājupceļš kājām. Aste ar metro.