Brāļa vārda dienai par godu šodien pārbaudīju savas līdzsvara noturēšanas, baiļu pārvarēšanas un izturības spējas Mežakaķos.
Sākums bija baiss. Jau ieraugot uzkabi, likās, ka labi nebūs, kur nu vēl mācību trases paralēlās virves! (mums nav draudzīgas attiecības) Lēnā gliemeža gaitā uzsāku ceļu vieglākajā - zaļajā trasē. Kamēr pārcēlu katru karabīni... soli pa solītim (bet beigās tik un tā nevarēju ciest to "čūsku") lēni virzījos uz priekšu. No malas noteikti izskatījās komiski.
Taču tas bija tikai sākums. Zilās trases pirmos posmus pārcilpoju tīri ātri, ja neskaita tos šūpīgos kociņus. Baisi. Un pirmais nobrauciens nāca ilgi... Sēdēju augstu kokā un skaitīju, ka es to nevaru izdarīt. Atpakaļ ceļa nav. Uz priekšu arī nav. Un pēc tam vēl tās krustiskās virves! Laikam es tur būtu palikusi, ja mani negaidītu lejā. Tomēr trīcošām kājām un rokām veiksmīgi sasniedzu zemi.
Nē. Tālāk vairs negāju. Atpakaļ gan. Vairākkārtīgi.