Beidzot ir laiks atvilkt elpu. Dzīve bez datora un interneta ir jauka, bet es tomēr neesmu tā radusi ilgi iztikt. Būs jāradinās, ja nevarēšu maksāt... Grūti.

Pirms aiziešanas no skolas aizmirsu izpildīt savu apņemšanos un to samīļot, bet man vēl jāatgriežas un ne vienu reizi vien...

Visas šīs saulainās dienas maksimāli centos skriet ārā, saulītē, klejoju viena pati, lasīju grāmatu... Garlaikojos un brīžam nožēloju, ka neesmu Rīgā, mājās. Ciemos ir labi, bet mājās vēl labāk. Es šeit neiederos līdz galam. Jūtos sveša...
Toties atklāju, kā rāpties ārā no pagātnes - visu, ko gribas pateikt, izdomāt - vajag rakstīt, pēc tam pat negribas atdot adresātam, tikai rakstīt...
Tagad ilgojos piepildīt savas dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram ar kaut ko derīgu, man ir daudz, daudz enerģijas... Bet nav īsti iespējas... Nevaru sagaidīt iestāšanos universitātē... es tur tikšu 100% un tas priecē (maksas vietu skaits ir neierobežots)