Pašai nāk smiekli par savu rīcību - no rīta pamodos brīdī, kad balti maskotais ļaundaris, kas uzspridzināja māju, atspridzinājis mašīnas durvis, grasījās man iebakstīt ribās, un momentā apgriezu spilvenu uz otru pusi. Tā, drošībā.

Vēlāk stundu 4 darba rezultāts bija kādas 10 kaudzītes papīrlapu un grāmatu. Sašķirotas pa tēmām. 5 eksāmeniem un vēl šim tam. Un miskastei. Atā, atā, vecie pieraksti ekonomikā, bioloģijā, franču valodā! Atbrīvoties no vecumveciem kontroldarbiem vēsturē, psiholoģijā, informātikā... Pēc katra eksāmena lidos vēl. Visi olimpiāžu uzdevumi, kontroldarbi, uzdevumu lapas.

Tāda brīvība. Plaukts pavisam tukšs. Bet uz grīdas rindiņā gozējas aplūkojamais materiāls. Pamazām.

Pēdējais zvans?
Rīts bija tik drūmi pelēks, ka gribējās lūgt, nu vai tiešām, Tu nevarēji šodien atvēlēt man saulīti? Debesis jau visu nakti raudāja manā vietā. Un notika brīnums - cauri mākoņiem izlauzās saulstars. Uz brīdi. Vakarā bija atkal un daudz, bet tas bija vakars.
Emocijas ir, bet ārā nenāk. Kā ar nazi pēkšņi nogriezti šie gadi. Vairs nav. Es tikai ļoti ceru, ka laika plūdums tomēr mūs neizšķirs. Ka paliksim, ja ne draugi (draudzenes), tad labi/-as paziņas.