Kad gatavo brokastis, domā par citiem
(neaizmirsti ēdienu baložiem).
Kad ved savus karus, domā par citiem
(neaizmirsti tos, kas meklē mieru).
Kad maksā savu ūdens rēķinu, domā par citiem
(tiem, kurus zīda mākoņi).
Kad atgriezies mājās, savās mājās, domā par citiem
(neaizmirsti cilvēkus nometnēs).
Kad guli un skaiti zvaigznes, domā par citiem
(tiem, kam nav, kur gulēt).
Kad atbrīvo sevi metaforā, domā par citiem
(tiem, kas zaudējuši tiesības runāt).
Kad domā par citiem tur tālumā, domā par sevi
(saki: "Ja vien es būtu svece tumsā").

mahmūds darvīšs, محمود درويش

As you prepare your breakfast, think of others
(do not forget the pigeon's food).
As you conduct your wars, think of others
(do not forget those who seek peace).
As you pay your water bill, think of others
(those who are nursed by clouds).
As you return home, to your home, think of others
(do not forget the people of the camps).
As you sleep and count the stars, think of others
(those who have nowhere to sleep).
As you liberate yourself in metaphor, think of others
(those who have lost the right to speak).
As you think of others far away, think of yourself
(say: “If only I were a candle in the dark").

sen nekas no dzejas nav bijis iepostēts. galu galā - pavasarim taču piedien.

***
Es neesmu pareģe vieda
Un nemēdzu burties pa naktīm.
Man vienkārši nepatīk dziedāt
Cietuma atslēgu taktī.
/anna ahmatova/

un vēl es varētu sapostēt daudz ko no Vērdiņa

vispār, jo vairāk es tā the darba sakarā rokos caur jaunāku un vecāku latviešu literatūru, jo vairāk manī silst lepnums. jo daži no tiem darbiem ir tik skaisti, ka es lasu, smilkstu un esmu tik dusmīga un greizsirdīga, ka varētu pārsprāgt. tādēļ vien, ka tas skaistais un ģeniālais ir ienācis prātā kādam citam, kamēr man pašai nekādi neizdodas atbrīvoties no visiem sārņiem, un viss ko izdodas pierakstīt ir mērens un viduvējs.

Tu atceries, kā milzīgi viļņi
zvāļojās pa pludmali,
meklēdami, ko iedzert,
viņu cepures, spieķi un britiskie žokļi
svilpa, un putas sitās kā pļaukas
katrai pārmērīgai asprātībai.
Un vietējie iedzīvotāji
krekliņos ar uzrakstu Love Me
norūpējušies
laizīja smiltis no plaukstām,
pastaigājoties pa taciņu gar kāpām.
Viļņi šļāca mums virsū smiltis
īpaši neprātojot par
mūsu dabu un jēgu,
bet mēs - pat iepriecināti -
teju vai dziedājām, ar kāju pirkstiem
taustot jūras dibenu, bet pēc tam
atsprāgstot malā
nokdauna šļakatās. Āda
uzelpoja laimīgāk.
Zaļajā slīkst zaļais
un gaiši zilajā - zilais,
bet tur, kur visas krāsas nav iespējams izšķirt,
slīkst viss, kas pagadās, - trauku
lauskas un akmeņi, apelsīnu mizas,
komiksi un cepumu pakas.
Jūra - mikls ūdens,
ēd pati sevi un ir apmierināta.
bet mēz, divkājainie, no laimes kliedzam,
kad mūs šurpu turpu purina
vājprātīgā aukle..

Sergejs Timofejevs. atdzejojis Pēteris Draguns

***
pieraksti mani
pieraksti savā draudzē
zini, jau kuro piecgadi
maita liktenis mani saudzē

pieprasi mani
pieprasi mani izdot
šobrīd dzīvoju naidīgā režīmā
pat putni negrib te ligzdot

pievieno mani
pievieno savam Nato
man ir beigušies visi ieroči, Kungs
kad es uz Tevi skatos

nav dieva rozetes debesīs
lampai kur pieslēgties
dedz tāpat saka dies

Imants Ziedonis

Двадцать первое. Ночь. Понедельник.
Очертанья столицы во мгле.
Сочинил же какой-то бездельник,
Что бывает любовь на земле.

И от лености или со скуки
Все поверили, так и живут:
Ждут свиданий, боятся разлуки
И любовные песни поют.

Но иным открывается тайна,
И почиет на них тишина...
Я на это наткнулась случайно
И с тех пор все как будто больна.

Январь 1917, Петербург

Анна Ахматова. Сочинения в двух томах.
Москва, "Цитадель", 1996.

[Latviski dzejolis ir Aizpurietes atdzejā, bet nevarēju uzguglēt]

tas notika.
un tad
Tu
izrādījies bīstams.
es tagad sēroju:
Tu nomiri.
pa īstam.

paliec manā frendlistē
gribu lasīt tevi
pilnu grozu mušmirēm
tu man neatdevi

paliec manā frendlistē
paliec ļoti ļoti
jo tik skaisti pierakstīt
tikai tu to proti

paliec manā frendlistē
kamēr esmu tavā
man ir mājas lilastē
tev jau carnikavā

i.š.

Vecmāmiņai bija runcis viens
Un tam runcim ļoti garšo piens.
Kad viņš visu pienu izdzēra,
Visu dienu dziesmas dziedāja.
Tad, kad naktī visi gulēja,
Runcis puķu dobē dziedāja.
Cilvēkiem tad ausis sāpēja,
Visām pelēm ūsas izkrita.

Piedz.
Holivudas zvaigzne būtu tu,
Tikai tad, ja naktī gulētu.

Runci,vai tu tiešām nejūti,
Tava dziesma skan tik briesmīgi.
Tas jau laikam īstais dieva sods,
Šitā bļaustīties nav nekāds gods.

/Inguna Cine/

arvien klusāk un klusāk
rīta pusē sit spārniem vējš

tik meistarīgi izvago seju
kokgriezējs

amatam zelta pamats
un kalējs norūda garu

izkaļ vārdu kā vāli
un reizē kā bērza skaru

ar tēvzemi salaulādams
nāk namdaris mājas cirst

saule pārvēršas rudzos
kas apcirknī birst

arvien klusāk un klusāk
kamēr kluss paliek viss

noslauka sviedrus no pieres
krustkalis

/Juris Kunnoss/

Visa dvēsele
ar bruģi klāta.
Pirms vēl modināta
Pirms vēl spridzināta.

Ir jau ļoti skaisti,
bet, lai tiktu klāt,
nākas lauzt un plēst.
Nākas spridzināt.

Kamēr pamodos
vēlā rītā,
visa dvēsele
izvandīta.

/Māris Melgalvs/

tavs brīnumzizlis pārvērties
par izsaukuma zīmi
mēs esam gluži vienādi
mums vārdi anonīmi

tu pulsē manī iegrimis
kā kvēlošs nazis sviestā
no plaukstām ceļas garaiņi
smeldz atdevīgā miesa

trīc grīda tavā istabā
plūst gruntsūdeņi tīri
aiz loga zaļo jaunība
tur izkūst sniegavīri

/k.vērdiņš/

Nu paskat', cik labi - nevajag
Ne sava prāta,
Ne sava kāta.
Pie mieta piesieta jurģīne
Ir droša un pasargāta.
Ne lauzta, ne dubļos iepērta,
Spīd viņas zeltsārtā saulība.
Ir taču laimīga ļoti - vai ne? -
Tāda mieta
Un zieda
Laulība.

/V.Belševica/

Visi koki dieva doti,
Tikai apse velna dota,
Visi koki dieva doti,
Dumji, dumji...
Starp tiem visiem dieva dotiem
Vienai pašai velna dotai,
Starp tiem zaļiem - sudrabotai.
Skumji...

/Vizma Belševica/

Viņa Ekselence Rudens
sastingst godbijībā ūdens
nosarkst līdz pat ausīm lapas
zālei dzeltens botkins sākas

savēcina savas rokas
stārķi bezdelīgas slokas
atmāj pretim tuvāk šļūkdams
viņa Ekselence Rudens

visur jaušams viņa tuvums
dārzos saldens augļu puvums


/M.Salējs/

mana politika ir
nelasīt avīzes
un skatīties debesīs
ar tādu interesi
ka pārplīst sirds


/Māris Salējs/

Vai Tu tiešām zināji, ka Tevi gribu
vairāk vēl par savu vientulību?
Tomēr - kam tāds debess stūmējs vajadzīgs?
Visu parklāj sniedziņš mīksts. Viņš drīkst.

Rakstu sniegā to, kas tu man esi.
Pērkons pāršķeļ baltu padebesi.
Nauda notērētā atpakaļ birst ķešā,
tikai skaņa tāda dzidri sveša.

Laikam paandelēties ar mūsu jūtām nāksies.
Viss kamēr jauns un svaigs? Un dzīve? Tikko?
Sāksies?

/Māris Melgalvs/

viņa ir māja
kurā neviens nedzīvo
tomēr krāsnis ziemās kaist zobus griezdamas un aizvainota rīta kafija ik dienas kūp uz galda līdz izžūst un izklājas pareģu rakstiem trauslajās tasēs

viņa ir māja tik skaista
tik šķīsti plaukst vasarās kāršu rozes pagalmā un Dievs noguris aizspiež ausis kad vīstoši pieticības krāsas flokši astmatiski smilkstošas lūgšanas augšup dveš
bet uz slīpajām palodzēm naktīs gaistoši kaķi miegā smīkņādami guļ

viņa ir māja un ik rītu
pastkastīte pazemīgi ļauj savu spraugu reklāmas drazai bet aiznaglotās durvis trīsot gaida nekautras rokas kas atraus kas atlauzīs kas pareģu rakstus maigiem mulsiem pirkstu galiem lasīt nāks

un piepildīt

bet ceļš iet cieši garām mājai mājai garām ceļš iet garām ceļš iet mājai garām iet garām cieši garām ceļš mājai garām iet garām garām garām
no citurienes uz citurieni


/Jana Egle via satori.lv/

mums būtu skaisti bērni
ka es jums saku
nav nekā dabiskāka par
manu roku viņam zem krekla

es neredzu tavas kājas
un man vajag iztēloties,
ka tev ir burvīgas kājas.
/č. bukovskis/


vai kaut kā tā. atstāsts aptuvens