###

001

labdien,
man tev bija
jānodod zīmīte
četri pantiņi
sīkā drukā
mana pasaule
jau sen ir ar tavējo
vienā veselā
juku jukām

002

labdien,
sakiet, muitas pārvalde?
es par tām
kontrabandas precēm
man tur vajadzēja
būt paciņai jūtu
izskatās
pēc pusizdegušām
svecēm

003

labdien,
es tikai gribēju
pierakstīt
acu krāsu
un matu garumu
divus gadus jau
nevaru saprast
kā man uzsākt
ar tevi sarunu

004

labdien,
es tikai
gribēju atstāt
pāris ierakstus
tavā pasē
šogad esmu
izlēmis mācīties
mīlēt no jauna
sagatavošanas klasē

005

labdien,
es par visu vairāk
esmu laimīgs
kad saule riet
visās pārējās
diennakts stundās
dzērienu veikalus
neveriet ciet

/i.šlāpins/

šķiet jau ir pilnībā pabeigta
notikuma vietas apskate
re - precīzas apziņas kontūras
lidojuma trajektorija aprēķināta
mapītēs sakrātas anketas
rokas ieķeras lipīgā lentā
tur ir novilkta drošības barjera
tikai tevis vairs nav
tikai manis vairs nav
epicentrā
/i.šlāpins/

The art of losing isn't hard to master;
so many things seem filled with the intent
to be lost that their loss is no disaster.

Lose something every day. Accept the fluster
of lost door keys, the hour badly spent.
The art of losing isn't hard to master.

Then practice losing farther, losing faster:
places, and names, and where it was you meant
to travel. None of these will bring disaster.

I lost my mother's watch. And look! my last, or
next-to-last, of three loved houses went.
The art of losing isn't hard to master.

I lost two cities, lovely ones. And, vaster,
some realms I owned, two rivers, a continent.
I miss them, but it wasn't a disaster.

— Even losing you (the joking voice, a gesture
I love) I shan't have lied. It's evident
the art of losing's not too hard to master
though it may look like (Write it!) like disaster.

/in her shoes/

Nav visā Venēcijā tik daudz laivu staltu
Un Birgai austeru un zaķu Šampaņai
Un lāču Savojai un govju Bretaņai,
Tik arī Temzai nav gar krastiem gulbju baltu,

Tik mūsu baznīcai nav siržu kopā kaltu,
Tik tautu dažādu trūkst arī Vācijai;
Tik goda Spānijā nav ciltij augstākai
Un galmā nevar uziet tik daudz glaimu saltu;

Tik zvēru Āfrikā sev migas nesavij
Un tik daudz partiju nav brīvvalstij,
Tik Romā atlaidu mums nenokrīt par balvu,

Uz tik daudz skopībām pat praktiķim nav prieks,
Tik argumentu neslēpj sevī zinātnieks,
Cik manai mīļākai iet iegribu caur galvu.

/atdzejojis E.Virza/

Jūs jautāsiet, kā man še klājas,
Ar ko man nodarbināts prāts?
Pirms beidzu, man vēl jāapstājas:
Mans domu virziens tagad tāds:
Uz galda grāmata man kāda,
Ko roka katru dienu šķiŗ.
Kā vāka zelta burti rāda,
Ka tas mūs` mīļais Puškins ir.
Gandrīz ik brīdi viņu lasu,
Viņš mani maigā tīklā tur;
Pilns mēness bijības es prasu:
Kā tu tik skaistas dzejas bur?


/E.Virza/

tev ir pelēkzilo padebešu acis
kurās kaiju smiekli skan
tu esi krustā pienaglota vēja dvaša
kas dzied liegi ausīs man

/DH/

***
Mēs esam vientuļi sikspārņi, mēs, klusā
brālība, kas naktīs mostas un dzīvo datoru ekrānos
blāvos, bet dienā uz samocītajām acīm
uzvelk adītu cepurīšu krāsainās malas.
Mēs viens otru zinām un
kautrīgi sveicinām, bet vispār nav tā, ka
mums būtu viegli iemantot draugus,
tāpēc mēs cenšamies turēties pie tiem, kas ir, un
ejam dzert tēju cits pie cita, un runājam
par daudz ko. Ka pilsēta mūsu ir sīks saskatāms
gaismas punkts, ja raugās no izplatījuma
puses, un cik ilgi vēl pastāvēs pārtikas veikals
uz stūra un kāpēc gan mūzika mūsu naktīs
vienmēr skan maķenīt dziļāk un
smeldzīgāk.

l.l.

Es tevi nemīlu,nemīlu,nemīlu, mana mīļā! Kamēr es Tevi mīlēju, Tu filmēji saules rietus uz 12stāvenes jumta un atstāji mani mājās 1,lai es tur skumtu!!

DH `06

/rindās neskaldīju jo nezinu kā oriģināli paredzās/

es veros tev acīs tik uzmanīgi
kā futbola turnīra tabulā
mēs esam viens otram tik liktenīgi
kā iepazinušies Kabulā

es noglāstu krūtis tev piesardzīgi
un brīnos kā man iet labumā
neregulāras domas par tevi
un izmaiņas turnīra tabulā

man jau visu laiku gribējās šito ierakstīt. jo... jo. tā varētu katru gadu, ne?

Par mīlestību, jauno gadu sākot,
par citu it neko - par mīlestību -
par pašu skaistāko un varenāko,
par citu negribu, par viņu gribu.

Tik - vai tā būs? Būs, bet vai ieraugāma?
Vai sajutīšu savās vājās miesās?
Nāks atkal pāri ikdienība rāma
un gurdai vienaldzībai mani tiesās.

Es mīlestību šogad izlūdzos,
šo visu glābjošo un reto spēju.
Ak, man vienalga, kādu man to dos -
kā akmeni, kā krustu vai kā vēju,

lai tikai ir! Lai neņem roku nost
un lai vēl piespiežas pie mana pleca.
Vienalga, lai kā nātre atnāk kost,
tāpat kaut vai aiz paraduma veca.
Imants Ziedonis