Arāja aizmigšana

arvien klusāk un klusāk
rīta pusē sit spārniem vējš

tik meistarīgi izvago seju
kokgriezējs

amatam zelta pamats
un kalējs norūda garu

izkaļ vārdu kā vāli
un reizē kā bērza skaru

ar tēvzemi salaulādams
nāk namdaris mājas cirst

saule pārvēršas rudzos
kas apcirknī birst

arvien klusāk un klusāk
kamēr kluss paliek viss

noslauka sviedrus no pieres
krustkalis

/Juris Kunnoss/