Optimisma stāsts (Silver Linings Playbook) - lieliska filma, vērts iet uz kino
āķis lūpā, jo sarkano siržu dienā (jā, jā nīgri smīkņājam) rādīs Bočelli koncertu. kad mēginu iztēloties to skaņas un attēla kvalitāti, skudriņas skrien (saprotiet paši - Bočelli nav jums kāds jēls lēts romkoms)
gan jau skrietu, ja sadūšotos papētīt biļešu cenas, bet bail, ka bezmiegs neuznāk
|
Posted by: judging the mice (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} rasbainieks) Posted at: 31. Janvāris 2013, 21:25
|
|
man vienkārši ir grūtības uztvert koncertierakstu kā kino experienci. ja koncerts, tad live.
|
Posted by: Ūūlę (
chimera) Posted at: 31. Janvāris 2013, 21:26
|
|
"turklāt kino man ļoti patīk tas mirklis, kad redzi, ka emocijas pārņem visu zāli" - šitais man arī patīk, bet vēl man patīk neiziet no mājas, tāpēc es filmas skatos skrīneru versijā, ar visu plaudēšanu, smiekliem un šņukstēšanu fonā. bilde man tāpat nav svarīga.
par bočelli filmu runājot, viņš tur katru dziesmu dzied ar citu beibi [zināmās aprindās droši vien afigenna krutām, es no šitās mūzikas neko nesaprotu], ja šim faktoram ir kāda loma. tobiš, tas nav tikai bočelli, bet bočeli un kompānija [es šito visu tulkoju].
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 31. Janvāris 2013, 21:54
|
|
es atkal jūtos neērti par to, ka filmas kačāju par spīti tam, ka lielu daļu no tām nemaz nevar legāli iegādāties (ne jau šajā nostūrī) un to nevaru atļauties, tad nu iešana uz kino ir tāda pareizā lieta, ko darīt. turklāt man patīk lielā bilde pat ja reizem vietas par tuvu un galva nedaudz griežas, pat ja skaņa par skaļu vai dzird un jūt tramvajus garām aizbraucot, pat ja filma draņķīga - ir kas ļoti maģisks tai mirklī, kad ekrāns kļūst plašāks, kņada noklus un gaismas lēni izdziest (tas ir mans mīļākais mirklis kino/teātrī/operā) un to nu mājās gatavu nekādi nedabūt
/bet man ir kluss sapnis par kārtīgu mājas kinozāli ar stratēģiski novietotām tumbiņām un ērtu dīvānu skūpstu rindā
|
Posted by: Ūūlę (
chimera) Posted at: 31. Janvāris 2013, 22:22
|
|
nu, man kaut kā nelīmējas, ka to, ko daru darbā, es darītu arī bezdarbā, tāpēc nemaz nemēģinu :)
man ir tikai kompis, ja esmu kojās un biedrenei traucē, lietoju viņas austiņas, kas nav puslīdz normālas - neērtas, spiež ausis, skaņa nav stereo turklāt vadiņam grozoties nedaudz kropļojas
turklāt kino man ļoti patīk tas mirklis, kad redzi, ka emocijas pārņem visu zāli - visi kaunīgi baksta degunu vai rīvē acis, tīksmīgi noelšas un pēc seansa iziet apskaidrotām sejām
/norakstiet to uz manu pārliecīgo emocionalitāti - es arī multenēs raudu un man patīk atgādijānumi, ka neesmu vienīgā