Vita Kalniņa "Niķu nav"
šo grāmatu varēju palasīt (atšķirībā no "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" ko nometu kā pārāk ezotērisku un gaisā pasistu). bija daudz labu lietu, tas piegājiens 'iedot bērnam uzmanību un ķermenisku kontaktu pirms tā vajadzība kļūst tik akūta, ka sākas niķis', protams strādā, bet nepameta sajūta, ka autore tajā savā aizrautībā ar to, kā ir pareizi no bērna vajadzībām raugoties, ar iejūtību pret bērnu un sevi, nesačakarēsim bērnu visai viņa tālākajai dzīvei, brīžiem zaudē saikni ar realitāti. skaidrs jau, ka to grāmatu nepirks lasīt tie, kas ir kkādā izdzīvošanas (vai akūtā attiecību) krīzē, bet tie ieteikumi situācijas risināšanai nepārprotami augstākās vidusšķiras cilvēkiem. nu tur mēnesi iet uz bd (pēc tam, kad tas ir rūpīgi izvēlēts) un sēdēt un tad nezināmu laiku atstāt bērnu uz stundu, ne ilgāk un bērnu vispār neatstāt bd ilgāk par pieciem, ja vajag, pārejiet uz pusslodzi vai mainiet darba laikus, lai viens no rīta aizved, otrs paņem, ideālais bērnu skaits uz pieaugušo tāds, kāds manuprāt pie mums nav pat mājdārziņos, bet vislabāk auklīti ar ko saglabāt kontaktu līdz pat skolai, jo viņa ir bērnam tuvs un nozīmīgs cilvēks un piesaiste veidojas.. un ka uz poda var sākt iet arī starp 4 un 5 gadu vecumu, kur man reāli atkārās žoklis, ja nav kaut kādi īpaši apstākļi vai diagnoze, es to uztveru par mammas neizdarīto mājasdarbu. par ilgo zīdīšanu es jau gaidīju, tur man šoka nebija un katram savs. un attiecību un visas ģimenes mikroklimatam katru nedēļu vienu dienu vecākiem randiņiem un vienu vai divus vakarus nedēļā mammai laiku sev..
bet kas man PATIKA: ieteikumi Nopietnām Sarunām Par Attiecībām:
- nerunāt pēc 22 vakarā
- sākumā īsi pieteikt tēmu
- runāt ne ilgāk par 30 minūtēm
- vienā reizē viena tēma
un ja saruna beidzas ātrāk un viss ir labi, nevis ķerties pie nākamā sasāpējušā jautājuma, bet pabučoties, paskatīties filmu, kaut vai paklusējot paturēt otram roku
Comments
|
Posted by: porcelāna lellīte (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} neraate) Posted at: 29. Janvāris 2022, 21:08
|
|
Nu, es kā pieaugušais no vilcieniem ļoti baidos un šonedēļ zvanīju vīram ar izcili debilu jautājumu vai visi vilcieni pa vienām sliedēm brauc vienā virzienā, jo nesapratu kur man jāstāv lai tiktu tur, kur vajag. Uzrakstu īsti nebija un sākumā arī kam pajautāt ne :D
Tajā pat laikā doma par nākamgad uzsāktu mūzikas skolu mani loģistikas ziņā drusku dzen kaktusā, jo tas būs sarežģīti jau pat tikai pašā sākumā izvadāt kamēr apdzīvojas un aprod. Viss samērā tuvu un 2.klase
|
Posted by: jā un nē (
dzeltens) Posted at: 29. Janvāris 2022, 21:36
|
|
Ai, beidz, tās laikam ir normālas mammu bailes. Man arī būs bail sīko palaist uz mūzikas skolu kājām ejamajā attālumā, jo tur taču jāšķērso iela un provinces šoferiem bieži nav smadzeņu jeb spējas pamanīt gājēju pāreju. Man gan vēl ir laiks.
Bet jā, es ar to iepriekšējo gribēju teikt, ka zinu, ka “bagātie arī raud” un ka ne tuvu ne visas bagātās mammas var atļauties dzīvot Pareizi, pat ja ir auklītes. Tas dzīvesveids ir diezgan tuvu Tevis aprakstītajam. Konkrētā radiniece gan strādā, kaut varētu atļauties nestrādāt, un pareizi dara, jo pašrealizācija un sava nauda IR svarīgi. Tāpat kā būt labai mammai, bet apvienot ir sarežģīti. Bez atbalsta personām vispār - nevaru iedomāties.
Man ne līdz galam patīk Sipeniece, bet vienu vakaru noklausījos to viņas jauno podkāstu ar Skuteli, kur viņa saka, ka viņas meitas ir audzinājusi auklīte, kamēr viņa televīzijā,uz ko Skutelis, ka pareizi jau ir, jo tas būtu diezgan stulbi, ja auklītes rādītu televīzijā. Šo es sev ik pa laikam atgādinu, kad sīks atkal dārziņā ir pēdējais.
|
Posted by: Antuanete (
antuanete) Posted at: 29. Janvāris 2022, 22:19
|
|
:DDDD labs par tām auklītēm!
Es arī diezgan maz laika pavadu ar bērniem, jo darbs tāds. Un, godīgi, mani visāda tur ņemšanās ar aplikācijām, pirkstiņkrāsām un attīstošām rotaļām vienkārši neuzrunā. Kamēr bērnu auklīte(s) to dara lieliski. Es esmu diezgan droša, ka arī senāk tomēr bija kaut kāda darba dalīšana un mammas neucinājās ar bērniem tik intensīvi, kā to tagad no mums sagaida, bet gan bērnus pieskatīja vecmāmiņas un citi saimes ļaudis, kam vairs nebija spēka rukāt smagos darbus.
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 29. Janvāris 2022, 22:24
|
|
Senāk gan arī neviens ne aci nemirkšķināja, ja sīko >7g ilgstoši atstāja vienu, pieskatītājam bija mazāk nekā 13 vai sīku piesēja pie mieta lai nenoslīkst dīķī :D
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 29. Janvāris 2022, 22:22
|
|
Ieliksi linku? Man viņa tīri labi patīk (jo formas un efektīgi ģērbjas) cik nu es viņu redzu, dzīvojot bez TV. Vienu Saimnieks meklē sievu sezonu noskatījos visu.
Man patīk, ka viņa ir ēm kontaktā ar realitāti? Nezinu kā to nosaukt. Tas ir ļoti skarbi tā pateikt, bet patiesi, citādi rodas kompleksi, ka nevari kā visas, kam ir attiecības, biznesi, karjeras un vairāki bērni un viss veiksmīgi. Un es pat neesmu Instagram :D bet žurnālos, kur visām ir viss, ļoti reti piemin atbalsta komandu, saka paldies vīram u.tml. un tad, ja bērnus audzina uz pusēm ar bijušo loģistika ir sarežģīta, bet citreiz bērnus faktiski audzina pusi laika un ir vieglāka loģistika savām interesēm. Un tie žurnālu gadījumi drīzāk ir izņēmumi un arī visādi. Kā tā ļoti daudzbērnu mamma no bagātajiem un skaistajiem, kas vēl daļu bērnu mājmācīja kamēr vecākie bērni sagribēja uz skolu un beigās aizmuka ar visiem bērni no vīra pie kkāda veca brūtgāna un bija skandāls pa visiem portāliem un žurnāliem. Neatceros kā viņu sauca, es ceru, ka viņai labi iet
Pa lielam jau You can't have cake and eat it too.
|
Posted by: jā un nē (
dzeltens) Posted at: 30. Janvāris 2022, 20:25
|
|
Manai radiniecei bija super notikums, kad bērnam 16 gadu vecumā pirmoreiz bija jāaizbrauc ar vilcienu no Jūrmalas uz Siguldu ar pārsēšanos. Es tajā momentā vispār neiebraucu, par ko satraukums, jo pati biju mierīgi vizinājusies līdzīgā maršrutā kopš 12 vai 13. Bet ja bērnu visu laiku ir vadāju šī uz pulciņiem mamma vai auklīte, tad varbūt tas var likties notikums. Mēs, lai no šī izvairītos, tieši notināmies no Rīgas, lai gan, ja tā padomā - iespēja iesoļot Pierīgas pļavu vidusšķirā vienu brīdi pat bija, kad meklējām māju Rīgā un varējām atļauties tikai debilās vietās vai ārpus pilsētas, un vīram piedāvāja labi apmaksātu, bet super garlaicīgi darbu. Bet kaut kā baigi neuzrunāja tas dzīvesveids ar katru dienu 2+stundas mašīnā.