Un vēl lasām Vinnija Pūka turpinājumu un tas ir lielisks gan tekstā, gan vizuāli
https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/49323-atgriesanas_septinjudzu_meza.html?login_error=1

Lasu Lindas Apses De Profundis Mārtiņš Rītiņš un visādas domas un emocijas. Pagaidām esmu pusē, lasās viegli, diezgan lādzīga grāmata, ļoti patīk, ka vietām ir mammas vēstuļu fragmenti un gan dzeja, gan tautasdziesmas. Bet arī grūti lasās. Baigos sīkumos jau nav aprakstīts, bet vienalga ļoti labi nolasās tie desmit gadi dažādās valstīs bēgļu gaitās un nometnēs. Desmit gadi līdz pastāvīgai atsevišķai dzīvesvietai ar četriem maziem bērniem, pusotru gadu kamēr tēvs vergo citā valstī līdz drīkst braukt uz turieni un tad vēl pusotru nostrādājot turpat, bet citur. Un tādi Pansija Pilī elementi un dēkas un domāju par to, cik labi, ka viņš paspēja nodiktēt un uzrakstīt tādu, kādu par sevi gribēja, arvien mazāk iespēju cilvēkam paliek kontrolēt leģendu par sevi. Principā grāmata - kultūrvēsturiska liecība

Vita Kalniņa "Niķu nav"

šo grāmatu varēju palasīt (atšķirībā no "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" ko nometu kā pārāk ezotērisku un gaisā pasistu). bija daudz labu lietu, tas piegājiens 'iedot bērnam uzmanību un ķermenisku kontaktu pirms tā vajadzība kļūst tik akūta, ka sākas niķis', protams strādā, bet nepameta sajūta, ka autore tajā savā aizrautībā ar to, kā ir pareizi no bērna vajadzībām raugoties, ar iejūtību pret bērnu un sevi, nesačakarēsim bērnu visai viņa tālākajai dzīvei, brīžiem zaudē saikni ar realitāti. skaidrs jau, ka to grāmatu nepirks lasīt tie, kas ir kkādā izdzīvošanas (vai akūtā attiecību) krīzē, bet tie ieteikumi situācijas risināšanai nepārprotami augstākās vidusšķiras cilvēkiem. nu tur mēnesi iet uz bd (pēc tam, kad tas ir rūpīgi izvēlēts) un sēdēt un tad nezināmu laiku atstāt bērnu uz stundu, ne ilgāk un bērnu vispār neatstāt bd ilgāk par pieciem, ja vajag, pārejiet uz pusslodzi vai mainiet darba laikus, lai viens no rīta aizved, otrs paņem, ideālais bērnu skaits uz pieaugušo tāds, kāds manuprāt pie mums nav pat mājdārziņos, bet vislabāk auklīti ar ko saglabāt kontaktu līdz pat skolai, jo viņa ir bērnam tuvs un nozīmīgs cilvēks un piesaiste veidojas.. un ka uz poda var sākt iet arī starp 4 un 5 gadu vecumu, kur man reāli atkārās žoklis, ja nav kaut kādi īpaši apstākļi vai diagnoze, es to uztveru par mammas neizdarīto mājasdarbu. par ilgo zīdīšanu es jau gaidīju, tur man šoka nebija un katram savs. un attiecību un visas ģimenes mikroklimatam katru nedēļu vienu dienu vecākiem randiņiem un vienu vai divus vakarus nedēļā mammai laiku sev..

bet kas man PATIKA: ieteikumi Nopietnām Sarunām Par Attiecībām:
- nerunāt pēc 22 vakarā
- sākumā īsi pieteikt tēmu
- runāt ne ilgāk par 30 minūtēm
- vienā reizē viena tēma
un ja saruna beidzas ātrāk un viss ir labi, nevis ķerties pie nākamā sasāpējušā jautājuma, bet pabučoties, paskatīties filmu, kaut vai paklusējot paturēt otram roku

izlasīju es to Melodijas Bītijas Pārtraukt līdzatkarību. tur bija daudz labu lietu un diezgan saprotami viss. diemžēl attiecas arī uz mani. visādus sīkumus savā labā jau biju sākusi darīt iepriekš. nu tur teikt 'nē' kad kaut ko negribu un biežāk teikt ko domāju un nestresot, ka tas mans nē vai viedoklis kādam izraisa jūtiņas. tāda forš grāmata par to, kā dzīvot labāk

http://www.esibrivs.lv/lv/lidzatkariba/lidzatkariga_raksturojums

tā Gata Līduma pāru (ne)būšanas man patika ļoti, izrāvu cauri vienā diennaktī (bet nu es ātri lasu un šis bija paralēli sadzīvei). patika, tagad gribas lai nosēžas un ir laiks integrēt dzīvē. pārsteidzošā kārtā tā grāmata manī turpināja to, ko iesāka Panca Sarunas par laimi, kas mani nolika uz pauzes ar to, ka var dzīvot vienkāršāk un nav visai dzīvei jābūt obligātām ciešanām

lai neliekas, ka viss ir slikti, nekam nav laika, ieviesu tagu grāmatām, būs vieglāk izsekot līdzi