Vita Kalniņa "Niķu nav"

šo grāmatu varēju palasīt (atšķirībā no "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" ko nometu kā pārāk ezotērisku un gaisā pasistu). bija daudz labu lietu, tas piegājiens 'iedot bērnam uzmanību un ķermenisku kontaktu pirms tā vajadzība kļūst tik akūta, ka sākas niķis', protams strādā, bet nepameta sajūta, ka autore tajā savā aizrautībā ar to, kā ir pareizi no bērna vajadzībām raugoties, ar iejūtību pret bērnu un sevi, nesačakarēsim bērnu visai viņa tālākajai dzīvei, brīžiem zaudē saikni ar realitāti. skaidrs jau, ka to grāmatu nepirks lasīt tie, kas ir kkādā izdzīvošanas (vai akūtā attiecību) krīzē, bet tie ieteikumi situācijas risināšanai nepārprotami augstākās vidusšķiras cilvēkiem. nu tur mēnesi iet uz bd (pēc tam, kad tas ir rūpīgi izvēlēts) un sēdēt un tad nezināmu laiku atstāt bērnu uz stundu, ne ilgāk un bērnu vispār neatstāt bd ilgāk par pieciem, ja vajag, pārejiet uz pusslodzi vai mainiet darba laikus, lai viens no rīta aizved, otrs paņem, ideālais bērnu skaits uz pieaugušo tāds, kāds manuprāt pie mums nav pat mājdārziņos, bet vislabāk auklīti ar ko saglabāt kontaktu līdz pat skolai, jo viņa ir bērnam tuvs un nozīmīgs cilvēks un piesaiste veidojas.. un ka uz poda var sākt iet arī starp 4 un 5 gadu vecumu, kur man reāli atkārās žoklis, ja nav kaut kādi īpaši apstākļi vai diagnoze, es to uztveru par mammas neizdarīto mājasdarbu. par ilgo zīdīšanu es jau gaidīju, tur man šoka nebija un katram savs. un attiecību un visas ģimenes mikroklimatam katru nedēļu vienu dienu vecākiem randiņiem un vienu vai divus vakarus nedēļā mammai laiku sev..

bet kas man PATIKA: ieteikumi Nopietnām Sarunām Par Attiecībām:
- nerunāt pēc 22 vakarā
- sākumā īsi pieteikt tēmu
- runāt ne ilgāk par 30 minūtēm
- vienā reizē viena tēma
un ja saruna beidzas ātrāk un viss ir labi, nevis ķerties pie nākamā sasāpējušā jautājuma, bet pabučoties, paskatīties filmu, kaut vai paklusējot paturēt otram roku