šokēšana kā māksla un pašapmierināšanās mani ļoti garlaiko. Plikas meitenes, kas uz samta dīvāniņiem guļot /skūzi/ pirž burbuļus. es kaut kā nespēju tam noticēt nevis tādā ā!-kā-tas-vispār-iespējams ziņā, bet tādā, ka man tas liekas mērķtiecīgi, izrēķināti, auksti bez autentiskuma un patiesuma, ar pārākumu pret skatītāju. iepriekšējais gadsimts, norietējusi ēra. mani arī ļoti garlaiko Brekte. divtūkstošajos es biju uz Balčus izstādi ar fotogrāfijām, kur jauni pumpaini cilvēki darīja seksu, arī orālo, tur bija arī video filmiņa par džeku, kas taisījās par meiteni (vai otrādāk). tur daudz kas aizskāra manas (lielākoties estētiskās) jūtas, bet pēcgarša bija pliekans un garlaikots nuinah.
es nesaku, ka mākslai jābūt obligāti skaistai vai pareizai, man liekas, ka tur estētiskajai kvalitātei maza nozīme un svarīgi, ka ir tā daudzveidība, bet būtu labi pieņemt to, ka mēs iepaliekam par daudziem gadiem un nekompleksot. jo nu performanču mākslā mēs neesam un nekad nebūsim avangardā, bet līdz tiem cilvēkiem, ko grib šokēt, rosināt un mainīt tās idejas, kas ir apakšā tam, ka sieviete aiz aizkariņa ievieto makstī olu ar krāsu un tad to uz audekla 'izdēj', kaila sēž uz krēsla, menstruē, monologā stāsta par visādām lietām no kaunuma apmatojuma adot šalli (palabojiet ja kļūdos detaļās, tas bija pasen) vienkārši nenonāk. un ir pilnīgi vienalga vai tu glezno ar cilvēka ķermeņa daļām vai šķidrumiem, lec cauri aizdedzinātai pentagrammai vai tml.
tajā pat laikā uz to izstādi/performanci par tēvu alkoholiķi gan es labprāt aiziešu, ja paspēšu
Comments
|
Posted by: A (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} klusums) Posted at: 28. Janvāris 2022, 14:17
|
|
Es diezgan daudz nesaprotu/nenovērtēju/meh-oju mākslu. Bieži arī neredzu jēgu. Un man vizuālais ir svarīgi. Tam nav jābūt konvenciāli skaisti, man ļoti patīk alternatīvie un "skaisti bet pretīgi" vizuālie arī, bet kaut kā pārāk bieži tas vizuālais tiek atstāts otršķirīgi. Visbiežāk es amatniecības darbus novērtēju daudz augstāk par mākslu.
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 28. Janvāris 2022, 14:34
|
|
Man vispār liekas, ka starp amatniecību un mākslu tā robeža ir ļoti smalka, īpaši taustāmajās mākslās.
Bet vispār jau ir daudzas lietas, kuras ierauga, nolasa un saprot, uzkrājot pieredzi un ejot un skatoties.
Un žēl, ka maz tādu vietu, kur var tā brīvi apskatīt mākslu, tā lielākoties ir ieslodzīta vietās ar jocīgu darba laiku un dusmīgām sardzēm :D Dubultu stacija tāds neliels izņēmums
|
Posted by: A (
klusums) Posted at: 29. Janvāris 2022, 18:32
|
|
Jep, tā robeža ir grūti saprotama un katrs laikam velk to citur. Man vnk amatniecība (jo tur vairāk uzsvars uz prasmēm un vizuālo) liekas tuvāka sirdij. Un atkārtojamība. Es tiešām novērtēju atkārtojamību. It īpaši tāpēc, ka tas bieži vien nāk ar mazliet tādu pazemību/pieticību kopā, kas manuprāt ir lieliskas īpašības, ja nav pārspīlētas. Nav jāatkārto precīzi, tas nav par to.
Es tikai nesen atklāju, ka ir ok iet skatīties uz mākslu (man personīgi). Mākslas muzejā pirmo reizi biju pirms pusotra gada. Rīgā dzīvoju padsmit gadus. :D
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 29. Janvāris 2022, 19:36
|
|
Es kādreiz gāju daudz, jo man bija pa_lēto. Kopš remonta gan LNMM neesmu bijusi. Vispār tev ir baigi forši - daudz labu atklājumu tevi sagaida! Man liekas, ka mums vispār ir daudz labu vēl dzīvu mākslinieku.
Ja vari rīt paspēt, ļoti iesaku šo:
https://m.facebook.com/artstationdubult
iespaidīgi gan formāta ziņā, bet tie darbi ar ogli vispār bija wow! un var pie reizes uz jūru vai kādu no Jūrmalas muzejiem, ja vaļā
Vēl man tagad ļoti gribas uz Upīša muzeja Salambo izstādi un galerijā Jēkabs Ziņģīša izstādi. Ja nav jau nokavēts
|
Posted by: A (
klusums) Posted at: 29. Janvāris 2022, 20:37
|
|
Ir smuki tagad. Nezinu kā bija pirms tam, bet tagad ir forši.
Nu nekur es nevaru paspēt ar savu kovidaino plašu. :D Bet paldies par ieteikumiem/iedvesmošanu. Varbūt ir vērts. :)
Man liekas, ka mākslā kā reiz garlaicīgs ir tas, kas nav patiess. Kas ir uzspēlēts, jo "to vajag publikai". Es atceros, ka tad, kad mēs spēlējām balles (tur, protams, patālu no mākslas, bet nu tomēr arī savā ziņā radošs process), man kā reiz pazuda kaifs tajā momentā, kad man sāka teikt, ka šo un to ir jāspēlē tāpēc, lai patiktu publikai. Viss ir ok, ja tu kaut kādas lietas dari ar zināmu mēru. Bet ja tās lietas, kas tiek darītas tikai skatītāju dēļ, sāk pārmākt tās, kuras tu dari tāpēc, ka tās ir tavas, ka tās tev patīk, tad tur arī tā radošuma dzirksts pazūd, manuprāt.