Man liekas, ka mākslā kā reiz garlaicīgs ir tas, kas nav patiess. Kas ir uzspēlēts, jo "to vajag publikai". Es atceros, ka tad, kad mēs spēlējām balles (tur, protams, patālu no mākslas, bet nu tomēr arī savā ziņā radošs process), man kā reiz pazuda kaifs tajā momentā, kad man sāka teikt, ka šo un to ir jāspēlē tāpēc, lai patiktu publikai. Viss ir ok, ja tu kaut kādas lietas dari ar zināmu mēru. Bet ja tās lietas, kas tiek darītas tikai skatītāju dēļ, sāk pārmākt tās, kuras tu dari tāpēc, ka tās ir tavas, ka tās tev patīk, tad tur arī tā radošuma dzirksts pazūd, manuprāt.