Manī vienmēr karo tāds kārtīgs lauķu taupīgums (nemetīs tak ārā, uztaisīs kādā citā ēdienā) ar muižniecisku izsmalcinātību. Vecamamma, piemēram, vīram vienmēr pusdienās pasniedza trīs ēdienu maltīti, vienmēr bija zupa/salāti, otrais, saldais. Ēdienu nekad neatsildīja, vienmēr meta ārā. Ēdieni gan varēja būt arī vienkārši - bukstiņputra, šad tad pēc manas mammas lūguma krupņīks, saldā zupa ar klimpām, ķīselis ar kremu, debessmanna ar pienu, rīvēts ābols ar cukuru un kanēli. Uzsildīt un taupīt viņa sāka pensijā un arī ne uzreiz un nekad ne pie ciemiņiem, kuriem vakardienas ēdienu piedāvāt vispār neiedomājami.
/Bet nu tad arī bija drusku citas ciemošanās tradīcijas, pat ja dēls ar ģimeni/
Otras puses vecvecāki pēc Sibīrijas vienmēr visādi izdomāja kā apēst to, kas paliek pāri, uz vecumu bija problēma ar ēdiena pārpilnību, braucieni ciemos vienmēr sākās ar virtuves izmēšanu, kad lielā katlā lēja tos rūgušpienus kas vēl bija lietojumi un vārīja biezpienu, visas sapelējušās maizes, sapuvušo, sarūgušo, sapelējušo šmucspannī un uz kaudzi. Bet nu jāatzīst arī ka no svaiga biezpiena sirņiki nesanāk un pie ceptiem kartupeļiem pielikts tas galīgi neforši uzvedas (nevis kā pavecs kas sierīgi kūst un sīveni, saldeni, skābeni smaržo). Un tā kā tur vienmēr oda vai nu jocīgi vai pretīgi un kā Omamma gatavoja man negaršoja, es gandrīz visu laiku tur ēdu tomātus un gurķus ar krējumu un baltmaizi, zaptsmaizes ar pienu, belašus, ievārījuma pončikus, daža veida bulciņas, piparmētru konfektes vai bārbelītes un bezē cepumus. Un krējuma maizes ar sāli, jo sviestu viņi pirka lauku un tas vienmēr drusku jocīgi ož.
Izskatās ka saviem bērniem nodošu abu pušu kulinārās tradīcijas