Radošā krīze. Nezinu ko rīt pusdienās, kādu zupu dārgie ēdīs. Drusciņ vieglāk kļuvis kopš noraidītu ēdienu pasniedzu katrā ēdienreizē kamēr kāds ēd un pa lielam uz galda mazos ķopsīšos salieku visu kas mājās (dažreiz galīgi nesmalkā kārtā kukurūzu un pupiņas ar visām bundžām), tad nu savu budas bļodu katrs sakomplektē pats, ja izbesī mani ar neiespējamām prasībām, nolieku rupjmaizi un punkts. Viens nesagaidot vakariņas tā gribēja ēst, ka uzliku uz galda visu katlu ar iepriekšējās dienas auzu putras trīs palikušajām karotēm un cilvēks priecīgi ēda viens pats, kamēr abi parējie salātiem grieza gurķi (nr.1 jau otro vakaru pēc kārtas taisa sālātus, garšīgus turklāt). Un vispār ledusskapī vārīti rīsi un makaroni ir prasts, bet labs ātrais variants piena vai buljona zupai.
Man patīk gatavot, man patīk garšīgi paēst, bet besis to darīt katru dienu tik daudz reižu, mūždien tie trauki netīri (šogad plānā kārtīgi apmācīt bērnus lai mazāka ņemtne. Kaut kad nākotnē, pirmo laiku tās būs mēmās šausmas, pludojoša grīda, ķīviņi kuram kārta , mātei izplēsti mati un visas ēdienreizes ar ziepju garšu) un kāds attopas ka grib ēst :D un ja no trīs (ne vienmēr tik ideāli sanāk) siltajām ēdienreizēm divās ir biezputra, nevar saprast kur palicis laiks, īpaši ja viss (t.sk. galds un grīda un bērni un trauku dvieļi) notīrīts un nomazgāts