Es šodien sapratu, kas mani kaitina daļā psihologu. Tā ir ezotēriska pieeja un misticēts skaidrojums pavisam fizioloģiskām bioloģiski nozīmīgām lietām. Dzīvnieku pasaulē tās plašākajā nozīmē (viss, kas ir dzīvs un nav augs vai cilvēks) arī vienkāršākajiem dzīvniekiem indivīda izdzīvošanai un sugas turpināšanai ir kaut kādas vajadzības kuras viņi apmierina. Vajag gaismu? Iet uz gaismu. Vajag ēst kaut ko specifisku? Peld pretī tai ņammai. U.t.t. un zemākajiem dzīvniekiem īsti nav apziņas (pagaidām nav atklāta), ir gana daudz dzīvo organismu kam pat nav nervu sistēmas. Un dzīvo cepuri kuldami (varbūt tur ir daļa problēmas, ņemsim dzīvi vienkāršākāk.lol)
Līdz ar to, manuprāt, apgalvojums, ka ķermenis glabā informāciju par visu, kas ar mums ir noticis kopš ieņemšanas brīža daļēji ir pareizs, bet ne līdz galam.
Nu apmēram tā, ka tas, ko mēs esam apēduši mūs ietekmēs mūžam. Daļēji jā, ja tas ir, nezinu, Preiļu dzeltenais un tu paliec akls vai uz gultas. Vai tu apēd ko kas tev nenāk par labu, pēkšņi ir alerģija un tad tu nekad to vairs neēd. Vai tu nejauši apēd drusku glutēnu un tas sačakarē zarnu bārkstiņas un tad paiet ilgs laiks kamēr atkal ir labi. Bet apgalvot ka katra molekula tevī paliek mūžīgi, pat ja mēs skatāmies uz to no pragmatiskas puses - nu jā, paņēmi, apēdi, tas kas neizgāja laukā daudzkārt pārveidojoties kļuva par šūnu vai šūnas sastāvdaļu, kas dzīvoja savu šūnas dzīvi un pēc tam šūnas nāvi ko veica cita šūna, kura pēc tam atkal...
Es nezinu vai mums ir tik daudz kapacitātes smadzenēs pat ja mēs neizmantojam tās visas. Droši vien jau tas ir tas pats vecais nature v.s. nurture jautājums. Jā, manuprāt cilvēks sākas no ieņemšanas brīža (bet tā ir mana privātā ētiskā un reliģiskā pārliecība), bet es īsti neticu tam, ka bērniņš mammas vēderā zin un jūt visu un pēc tam to caur ķermeni var atsaukt apziņā. Jā, daļēji (ne visu) jūt un piedzīvo, daļēji ietekmē bet apgalvot ka tam ir ilgtermiņa sekas un nozīme, nu nezinu gan. Jā mēs daudz ko pārņemam no savām mammām, bet es drīzāk domāju ka nozīme ir uzvedībai, t.i. nurture un jā, daļēji neapzinātās mātes reakcijas uz kurām bērns atkal reaģē. Bet es arī nezinu vai tam ir tik milzīga nozīme. Jā, nozīme ir. Bet tik liela kā to grib pataisīt, nu nezinu, tad jāņem nost daudzi uzslāņojumi un kas tur paliek Dievs vien zin
Bet nu es arī esmu tikai dīvāna eksperts, ja
Comments
|
Posted by: porcelāna lellīte (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} neraate) Posted at: 17. Aprīlis 2020, 12:04
|
|
Fizioloģiski jā, bet vai arī pašu augli šis ietekmē psiholoģiski un emocionāli? Un cik ilgstoši? Un cik nozīmīgi tas ir jau pieauguša cilvēka dzīvē kuram pēc tam taču jau ir bijis gana daudz pieredzes, pie tam arī apzinātā vecumā
Tas ir tas, par ko es runāju
|
Posted by: rūsganais sprakšķis (
mufs) Posted at: 17. Aprīlis 2020, 12:09
|
|
es nesen biju uz lekciju par trauksmi un paniku pie neiroloģes, viņa teica, ka jā, psihes gļuki var būt no mātes stresa grūtniecības laikā
es pēc tās lekcijas varēju tikai pajautāt "ja reiz mātes tiešām vienmēr pie visa ir vainīgas, kāpēc viņām nav uzrakstīta normāla pašpalīdzības grāmata kā nesajukt prātā no vainas apziņas?"
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 17. Aprīlis 2020, 12:32
|
|
Var būt. Bet var būt arī no tā, ka māte kāda nu viņa ir ar savu psihi aprūpē to bērnu kamēr viņš ir pavisam maziņš, pēc tam bērns redz arī komunikāciju un saskarsmi ar citiem cilvēkiem. T.i. parasti jau tā pati māte kas iznēsā arī audzina, ja tie ir divi dažādi indivīdi tad to nature v.s. nurture var nodalīt, bet vairumā gadījumu tomēr nevar un gadījumā ja to nevar vai tiešām tam ir tik kardināli izšķiroša nozīme
|
Posted by: ratatoska (
ratatoska) Posted at: 17. Aprīlis 2020, 12:09
|
|
Emocijas ir bioķīmisks process. (Es neesmu dīvāna eksperts.)
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 17. Aprīlis 2020, 12:58
|
|
Jā, ir. Es nenoliedzu, ka embrionālais periods ir būtisks, bet man ir iebildumi ja uz to liek tik lielu uzsvaru (bieži vien dodot līdzi arī vainu), neņemot vērā visu citu pēc tam, kas arī ir gana būtiski un laika ziņā noteikti ilgstošāk nekā grūtniecība, papildus ar diezgan kategoriski pasniegtiem nepārbaudāmiem (līdz ar to neapgāžamiem) apgalvojumiem, ignorējot visu citu.
Piemēram tas, cik ļoti bērnu ietekmē viņa vecmāmiņas dzīves pieredze, jo viņš taču ir veidojies vecmāmiņas organismā (kā mēs zinam ovoģenēze sākas embrionālajā attīstības posmā, tomēr lai kļūtu par cilvēku tomēr vajag arī spermatozoīdu), ja uzsver arī pieredzi kas ir pirms vecmāmiņas grūtniecības un ko viņa ar mazbērnu nepārrunā vai varbūt ir jau mirusi agrā bērnībā. T.i. smilšu terapeits problēmu cēloni redz 'dzimtas sieviešu, ipaši vecmāmiņas veiktajos abortos'.
Skaidrs jau ka psiholoģija ir gan materiāla gan nemateriāla joma un mēs par cilvēku zinam vairāk nekā jebkad iepriekš, bet ir arī ļoti daudz nezināmā, tomēr tajos skaidrojumos bieži ienāk arī ezotērika. Droši vien arī tadēļ, ka daļa dziednieku šobrīd pozicionējas kā psihoterapeiti
|
Posted by: snauts (
snauts) Posted at: 17. Aprīlis 2020, 12:09
|
|
Uz visu mūžu, paaugstināts neirotisms utml
Ja grūtniecei ir stress, tad kortizols no viņas asinsrites cirkulē arī auglī un tas ietekmē augļa attīstību, kā fizisko tā mentālo, jo kamēr organisms ir flight-or-fight režīmā, tikmēr jebkāda augšana un attīstība tiek ierobežota.