vakar bērniņš pirmo reizi skrēja basām kājiņām. un viss tāds priecīgs - domāja, ka nedarbs un es neļaušu. šodien pliku dupsi bazām kājām padzīvojās pa smilšu kasti, pastaigāja kā nūdists un piečurāja zālīti (viss tāds ļoti priecīgs). izskatās, ka cilvēks saprot to čurāšanas lietu, tagad tikai jāiemācās to darīt podiņā. varbūt jau labi drīz no pamperiem atvadīsimies. žēl, ka ne mans tēvs ne G_V negrib ierādīt kā čurā lieli vīri. atraduši par ko kautrēties! es, piemēram, neatceros pēdējo reizi kad neslapstoties čurāju aiz aizvērtām durvīm un tāpat ieslēdzas sirēna, ja pamana vai klauvējās lai atsaucos ka neesmu ierauta podā
par G_V gan tiešām... ta nu atradis ko neierādīt, savējais taču visās jomās - gan kā pirmdzimtais dēls, gan kā potenciālais vīrišķis