Tiem, kam patiešām ir diagnosticēta celiakija, ir ļoti svarīgi turēties no miltiem vispār pa gabalu – pat kaut kādi miligrami, kas klāt stāvējuši bezglutēna cepienam, viņu piesārņo, jo tās zarnu bārkstiņas, kas celiakijas slimniekiem reaģē uz glutēnu, esot mega jūtīgas. Tā man stāsta draudzene, kurai tas viss iet medicīniskā līmenī. Tad nu lūk, reāli šādus apstākļus panākt nav iespējams maiznīcā, kas cep parastās bulkas, un no tādiem puskoka lēcējiem–bezglutēna ražotājiem tik vairāk sliktā, ne labā.

No otras puses, it kā jau ir visādi pētījumi, kas saka, ka glutēni ir THE ļaunums. No trešās, pirms 20 gadiem to pašu teica par olām un holesterīnu, un tagad pētījumi apgalvo, ka nēnē, viss labi, tikai nepārvāriet un ēdiet, cik lien. Mans ļoti raibā pieredzē balstītais, pavisaam nezinātniskais viedoklis – ēdieni, kurus kāda suga (mēs kā zīdītāji) ēdusi gadu tūkstošiem, nevar tā vienkārši pāris gadu laikā ņemt un kļūt visai sugai bīstami un nāvējoši.