Man ir 28, bet es jūtos kā izlutināts, egoistisks bērns.
Šī ir 10.diena kopš esmu precējusies.
Vīramāte ciemojas pie mums jau trešo nedēļu un būs šeit līdz augusta vidum. Viņai ir pāri 70, un paaudžu, kā arī kultūras atšķirību dēļ mums nav pilnīgi nekā kopīga, par ko runāt. Valodas barjera arī nepalīdz, līdz ar to mēs varam tikai apmainīties "lauzītām" pieklājības frāzēm. Bet kā es ienīstu small talk! Tāda veida sarunas izsūc no manis visu enerģiju, es "mirstu no garlaicības", pārspriežot to, kādas sastāvdaļas tika izmantotas pusdienu pagatavošanā, kuros datumos ir dažādu radinieku dzimšanas dienas, kādi ir laikapstākļi u.tml.
Esmu introverta, kas daļēji izskaidro to, kāpēc tā jūtos, bet tajā pašā laikā es laikam esmu arī nenormāla un egoistiska, jo tā vietā, lai pieklājīgi paciestu šo situāciju un mēģinātu atstāt labu iespaidu uz vīramāti, es "slēpjos" savā istabā un cenšos mūsu saskarsmi padarīt pēc iespējas minimālu.
Ja tā padomā, es vienmēr esmu centusies izvairīties no tikšanās ar radiniekiem, tieši šī paša iemesla dēļ - lai nebūtu jāatbild uz kaitinošiem jautājumiem, stundām ilgi jārunā par garlaicīgām tēmām un pieklājības pēc jāēd piedāvātais mielasts, pat ja nejūties izsalcis. Šī ir pirmā reize, kad esmu "iesprūdusi" šāda veida situācijā uz tik ilgu laiku.
Nevaru sagaidīt pirmdienu, kad būs jāiet uz darbu.